par Sorentino
Sorentino atkal sarūgtina... kad iznāca jaunība bija nedaudz skumji, jo tas bija randomi sagraizīts kopīpeists no skaistuma, mīlestības sekām un nedaudz arī mājām... bet filma uzmanību tomēr noturēja un lielā mērā pateicoties Maiklam Keinam... un arī salīmēts bija pietiekoši aizraujoši... Berluskoni, protams, personība, bet kāpēc pēc lielā skaistuma ir jātaisa kaut ka tāds? paņēmieni tie paši, bet ja jaunībā jau bija diezgan randomi, šeit pilnīgā putrā... mūzika, kas bija Sorentino zirdziņš, garām... es nekad nebūtu iedomājies, ka es kaut ko tādu teikšu, bet kāda velna pēc tik daudz nepamatota seksa? ja to gribas parādīt nožēlojami - Sorentino to ir darījis un zina kā tas darās.. ja to gribas parādīt uzbudinoši, arī ir nofeilots - kaut kas neskaidrs un nejēdzīgi nepamatoti daudz nedz glīti, nedz neglīti parādītu ķermeņu, kuri neraisa nekādas emocijas, atskaitot jautājumu 'priekš kam?'...

Sorentino labi sanāk parādīt bagāto dzīves nožēlojamību... ja tas ir viņa galvenais mērķis, ok, katram savs, bet kādreiz viņam tas sanāca labāk... un bija brīdis, kad man likās, ka tas ir vienīgais šodienas režisors, kurš man varētu būt aktuāls...

nē, nu stāsts par pāvestu man tīri labi patīk, smuka bildīte... tieši smuko bildīti viņš jaunībā un loro ir pazaudējis... un pat Tonijs Sorvilo neizglāba situāciju...

UPD.: tikko pamanīju, ka kaut arī domāju par to daudz, bet rakstu par kino maz un gandrīz tikai par Sorentino... hmm...