Sorentino atkal sarūgtina... kad iznāca jaunība bija nedaudz skumji, jo tas bija randomi sagraizīts kopīpeists no skaistuma, mīlestības sekām un nedaudz arī mājām... bet filma uzmanību tomēr noturēja un lielā mērā pateicoties Maiklam Keinam... un arī salīmēts bija pietiekoši aizraujoši... Berluskoni, protams, personība, bet kāpēc pēc lielā skaistuma ir jātaisa kaut ka tāds? paņēmieni tie paši, bet ja jaunībā jau bija diezgan randomi, šeit pilnīgā putrā... mūzika, kas bija Sorentino zirdziņš, garām... es nekad nebūtu iedomājies, ka es kaut ko tādu teikšu, bet kāda velna pēc tik daudz nepamatota seksa? ja to gribas parādīt nožēlojami - Sorentino to ir darījis un zina kā tas darās.. ja to gribas parādīt uzbudinoši, arī ir nofeilots - kaut kas neskaidrs un nejēdzīgi nepamatoti daudz nedz glīti, nedz neglīti parādītu ķermeņu, kuri neraisa nekādas emocijas, atskaitot jautājumu 'priekš kam?'...

Sorentino labi sanāk parādīt bagāto dzīves nožēlojamību... ja tas ir viņa galvenais mērķis, ok, katram savs, bet kādreiz viņam tas sanāca labāk... un bija brīdis, kad man likās, ka tas ir vienīgais šodienas režisors, kurš man varētu būt aktuāls...

nē, nu stāsts par pāvestu man tīri labi patīk, smuka bildīte... tieši smuko bildīti viņš jaunībā un loro ir pazaudējis... un pat Tonijs Sorvilo neizglāba situāciju...

UPD.: tikko pamanīju, ka kaut arī domāju par to daudz, bet rakstu par kino maz un gandrīz tikai par Sorentino... hmm...

The Young Pope aizgāja vienā elpas vilcienā un jāatzīst, ka lai arī Youth bija pilnīga (nu, varbūt ne pilnīga, bet visai izteikta) izgāšanās, ar seriālu Sorentino tika galā...
( Bet.. )

šobrīd skatoties Murnau ienāca prātā jautājums - mēmajām filmām nāca līdzi partitūra?

padzirdēju, ka Leo beidzot statueti iedevuši un nolēmu pēc ilgiem laikiem holivudu paskatīties...
jautājums: man vienīgajam šķiet, ka operators ir idiots un montētājs bijis amfetamīniem? iedomājos ko no šitā uztaisītu skandināvi vai flāmi un tirpas skrien pa kauliem... ļoti spēcīgi varēja šito pasniegt, bet sanāca garlaicīga nejēdzība... un pat it kā ne Maikls Bejs uzņēmis, bet Inaritu, kura Birdman man pat tā kā visai ļoti patika :D

es ne pārāk bieži spēlēju datorspēles, bet gadās, kad lai atpūstos no apkārtējās realitātes uz kādu mēnesi ir jāaiziet tai citā pasaulē... tad nu lūk, viena no lietām, kas izraisa manu pat ne mulsumu, bet sašutumu ir tas, ka mūsdienu filmās es neesmu redzējis, ka cīņas laikā nogalinātu zirgus... un man tas liekas galīgi absurdi... kājnieks, sevišķi viegli bruņots (bet ja viņš ir kājnieks, gan jau, ka viņš ir viegli bruņots) ir diezgan bezpalīdzīgs pret zirgā sēdošu bruņinieku, kādreiz kaut kur lasīju, ka bruņinieki bija kā kaujas mašīnas un viegli tika galā ar kājnieku pulkiem, kas pat 20 reizes pārsniedza to skaitu.. ja ar loku vai arbaletu vēl var cerēt trāpīt sejas aizsega šķirbā vai caursist bruņas kādā vājāk aizsargātā vietā, tad tuvcīņā ir zināms bezcers, kamēr tu tur centies ar šķēpu viņu aizsniegt, tevi jau sen ir notriecis zirgs un esi saņēmis šķēpu vēderā vai zobena cirtienu.... tad nu lūk, es nespēju iztēloties, kā var karot pret jātniekiem nenogalinot zirgus - zirgs ir ļoti liels mērķis un pat ja zirgam ir bruņas, tas tāpat ir visai ievainojams, un kā jebkurš dzīvnieks, baidās no sāpēm... tēmēt pa zirgu ir labi un pareizi un tas ir loģiskākais veids, kā izvest no ierindas bruņās kalto kavalēristu... zirgam ir pamatīga masa - no 400 - 500kg vieglajiem zirgiem, līdz pat tonnai smagajiem... inerces moments šādai masai ir milzīgs, dažreiz pietiek panākt, ka zirgs paklūp, lai sedlos sēdošais būtu padarīts nekaitīgs... un bija gan jau iemesls, kāpēc visos laikos visās kultūrās vienmēr kavalērijai bija vismaz viens, bet normāli - 4 rezerves zirgi...

kaut gan jā, domāju, ka Holivudai ir divi iemesli - cilvēka smadzenes izšķaidītas pa sienu ir normāli un pat vecuma cenzs nav jāliek, bet ja kaķītim spranda tiek lauzta... nē, to pat iztēloties nevar, nav tādu filmu, šķiet... tātad - 1) cilvēkiem žēl lopiņu; 2) dzīvnieku tiesību aktīvisti nomētās ar akmeņiem un kakām un iestāsies dziļš bankrots; 3) kā to nofilmēt? pat ar mūsdienu datorgrafikas palīdzību daudz maz ticamu viduslaiku kaujas ainu uzņemt ir samērā piņķerīga padarīšana... kaut gan es tā miglaini atceros kaut kādas padomju laiku filmas, kuras redzēju maziņš būdams, kur karā krita zirgi...

gada lielākā vilšanās kino bija "Youth", bet ne jau tāpēc, ka filma bija pilnīgi garām.. par to, ka nebūs labi rakstīja daudzi, arī heda, kaut gan heda izteicās neglaimojoši arī par "La grande bellezza", kuru esmu redzējis reizes desmit un ja pirmajā reizē nepaņēma, tad pēc tam kļuva par vienu no mīļākajām atmosfēriskajām filmām... nolēmu, ka "kamōn, gaumes ir dažādas, varbūt arī būs neko"... vilšanās bija par to, ka režisors, kuru biju uzcēlis uz pjedestāla, nokrita no tā un sašķīda gabalos... kaut gan šogad mēreni paslīdēja no turienes arī Varmerdams (tā ir otrā vilšanās šajā gadā, bet nu tāda mērena)...

būtu interesanti noskatīties Jaunību tabula rasa, iespējams, ka būtu citādāk, skatīties traucēja nepārtrauktie kopīpeisti no "La grande bellezza", This Must Be the Place un Le conseguenze dell'amore... Nu, Skaistumā jau arī bija gana daudz no Mīlas sekām sakopīpeistots, bet tas netraucēja... šeit atkal tika ielīmēti ne tikai vizuālie un tematiskie paņēmieni, te bija kopēta pat gaisotne, un tas jau, manā uztverē, bija noziedzīgi, jo gaisotne bija svarīgākais, kas man lika skatīties Sorentino filmas atkal un atkal, un šeit gaisotne tiek nosista ar asociācijām no iepriekšējām filmām... es negribu neko teikt par tēmu, kurai veltīta filma, par to nepārstāj vārīties Rietumu filosofija jau pēdējos gadus divsimt, lai jau... galu galā arī Skaistums bija kaut kur tanī virzienā tēmēts... bet vizuālie paņēmieni, noskaņas un pat aktieri šeit bija riktīgi garām... nu, atskaitot Keinu, par kura šarms neļauj teikt par viņu neko sliktu... nu, ja pateicu kaut ko labu, tad jāsaka, ka saundtreks arī, kā parasti - lielisks, kaut arī daļēji nokopēts no abām - Skaistuma un Runājošo Galvu dziesmasfilmas - ja ne konkrēti gabali, tad Deivida Birna un Deivida Langa estētika caur un caur...

man neizdevās uztvert filmu kā kaut ko nobeigtu un gatavu, es viņu noskatījos un nesapratu, kur ir beigas, neuztvēru filmu kā kopumu, tikai kā sagrābstītus elementus, detaļas, tāda nepabeigta kolāža... un ja parasti šīs mīlīgās nelielās detaļas, atkāpes no pamatzižeta bez atbildēm, stāsti, kas pavada pamattēmu visā tās risināšanās gaitā, palīdzēja labāk izjust noskaņu, šeit tie tikai pastiprināja nepabeigtības sajūtu...

ir pagājušas nu jau divas vai trīs nedēļas, kopš noskatījos, speciāli pagaidīju, līdz ūdeņi norimstas, pirms ķerties pie domu paušanas, bet sašutums ir palicis...

Varbūt kāds var man paskaidrot, kādā veidā 300 spartieši kļuva par kulta filmu? Kā vispār visādas otršķirības kļūst par "kulta" lietām?

Pēdējā laikā patīkamākais atklājums kino ir franču režisors Bruno Dumont. Pirms aizbraukšanas eirotripā ar vienu aci mēģināju skatīties miniseriālu Li'l Quinquin un jau no pirmajām minūtēm satrieca perfekti izstrādātie tēli.... toreiz normāli noskatīties īsti nebija laika, trīs reizes pa fragmentiem noskatījos pirmo sēriju, bet pēc atgriešanās noskatījāmies visu kopumā... sajūsmai nebija robežu, tāpēc sāku rakties un izrādījās, ka režisors ir visai pazīstams... tā nu nedēļas laikā noskatījos visu, atskaitot Camille Claudel 1915, to es pagaidām neatradu, bet arī īpaši nesteidzos, jo spriežot pēc visa, šis atkal varētu būt tāds pop gabals, sevišķi ņemot vērā, ka normāli aktieri tiek salasīti no ielas, bet šeit spēlē Binoša...

nu tā trīs vārdos - nonākot Francijā mani izbrīnīja tas, ka mans priekšstats par šo valsti no kino bija visai atšķirīgs, no tā, ko sanāca redzēt dzīvē - es to sasaistīju ar to, ka lielākā daļa režisoru - arī ārthausa, darbību novieto Parīzē, un Parīze, kā izrādās, neir Francija... ar nelieliem izņēmumiem Dumona filmas ir uzņemtas Nord apgabalā, no kurienes arī pats ir nācis, tiek rādīta lauku vai mazpilsētu dzīve, un tas ir ļoti tuvu tam, ko man sanāca redzēt Francijā... režisors ļoti daudz runā par etniskajām, reliģiskajām un seksuālajām problēmām, filmās daudz parādās personas ar dažādām kroplībām - gan garīgām, gan fiziskām, un ļoti ļoti spilgti un izteiksmīgi tēli - es gan jau esmu naivs un tā patiesībā nav, bet ir sajūta, ka var nošķirt to robežu, kur ir viņa scenārija radītais tēls un kur sākas paša aktiera personība - visām filmām iet cauri vienas un tās pašas paralēles un skatoties agrākus darbus ir redzams, kā ir veidojies Li'l Quinquin, taču katrs darbs ir absolūti unikāls...

vismazāk laikam patika Twentynine Palms - filma ir ļoti laba, bet uz pārējo fona pabāla un panabadzīga, ta i Amerikas daba nav tik izjusta, kā dzimtā Francijas... visvairāk - tas pats Kvinkvins, Hors Satan, La vie de Jésus un Hadewijch, bet pārējās divas arī bija ļoti labas :)

Bērtons uz vecumu kļūst par Alenu vecumdienās.. .

Des hommes et des dieux - filma par varonību, kā es to parasti esmu sapratis... neredzu varonību dūru vicināšanā par mistiskiem ideāliem, varonība ir spēja pārvarēt sevī savas dabiskās vājības...

savalkātās filmas man parasti ir samestas sortēšanas mapītē ar nosaukumiem oriģinālvalodā, tad nu skatos pēc garastāvokļa... jau labu laiciņu tur mētājās filma, ar nosaukumu Málmhaus, un nez kāpēc man likās, ka tas ir kādā veidā saistīts ar pilsētu Malmo, tātad kaut kas zviedrisks un sociāls, tā nu viņa gulēja gadījumam, kad nekā interesanta skatāma galīgi nebūs...

šodien vajadzēja kaut ko skatāmu fonam eliptiskajam trenažierim, bija praktiski vienalga, tad nu nolēmu apskatīties, kas tas ir, lai var izdzēst... to, ka filmas darbība nenotiek Zviedrijā, dīvainā kārtā, pamanīju tikai episkajā ainā, kad meitene ar kisstail nokrāsotu melnbaltu seju uz kalnu fona rauj žogu un kļuva skaidrs, ka atkal islandieši un tas arī izskaidroja, kāpēc jau ar pirmajām minūtēm filma ievilka savā pasaulē.. ļoti skaistas parlēles, pat kaut kādi bibliski motīvi parādās (kas gan var būt arī tikai mana nekādi nepamatotā interpretācija)... atkal sagribējās uz kādu mēnesi uz Islandes laukiem ar izdzīvošanas pārgājieniem kalnos (periodiski sagribas, skatoties islandiešus)...

filma nedaudz uzjundīja pārdomas par adekvātuma un neadekvātuma izpausmēm un pieņemšanas robežām... bija taču laiks, kad es pats, jau pāri 20 gadus vecs gāju uz pasākumiem saplēstās biksēs, kuru vairāk nebija, kā bija, žaketē un ar mikrofongalvu un liku vecākiem gribēt atrasties kaut kur citur, un tad bija laiks, kad mēģināju māksliniekus iemācīt neizcelties un soļot в ногу, kad tas ir nepieciešams, un tad pagāja vēl nedaudz laika un jau manot, ka kāds cenšas nevietā izcelties, tikai smaidīju un teicu "malacis, forši" un laikam pat tā arī domāju... interesanti... filmā ļoti patika tas, kā bija parādīta attīrīšanās...

un vēl pēdējās nedēļās noskatījos vēl vienu burvīgu islandiešu filmu - Hross í oss... šo vispār nav iespējams raksturot, šo ir jāskatās...

dīvaini, ka islandiešiem izdodas mani piedabūt skatīties filmas par tādām tēmām un tādos žanros, kas mani normāli ne tikai neinteresē, bet pat izteikti nepatīk... un piedevām - izdodas atstāt tādu iespaidu... man definetlī kādreiz ir jāapmeklē islande...

te Džerijs feisbukā paaicināja nosaukt 10 filmas un es iekritu... ( saraksta melnraksts noutpedā izskatās apmēram šādi )

no krievu baša: "Глядя на бесконечные римейки в мировом кинопрокате я всё жду - когда же снимут римейк на "Прибытие поезда"?"

abet loģiski...

vispirms Tarsems Singhs izsit no līdzsvara, kaut gan tam jau vienmēr ir bijusi zināma nosliece uz popsīgumu, tikai ļoti dīvainu popsīgumu... vakar noskatījos Noasu... nebūtu skatījies, ja vien tā nebūtu Aronovska filma, bet režisors pārliecināja par labu filmai... sanāca tā, ka nevīlos Holivudas spējā taisīt epohālu sviestu, taču drausmīgi vīlos režisorā... labi, ar Vudiju Alenu viss ir skaidrs, visu var norakstīt uz vecumu - vieni kļūst par dumpiniekiem, citi cenšas parūpēties par mazbēniem, bet kad Aronovskis uzņem Gredzenu pavēlnieku pēc sajūtām tas ir kā Kubriks uzņemtu Sekss un Lielpilsēta..

Judas: If you were me, could you betray your master?
Jesus: No. That's why God gave me the easier job... to be crucified.

izrādījās ļoti baudāma filma... un kārtējo reizi pieķēru sevi pie snobiska kretīnisma - filma ir pēc romāna un ir samērā nebībeliska vietām līdz OMG!, sevišķi sākums, kur Jēzus taisa krustus priekš romiešiem, uz kuriem tie, savukārt sit jūdus... un tā tālāk... bet nekas no šīm detaļām mani nemulsināja... mulsināja mani neadekvāti tetovējumu paterni, neatbilstošas rotaslietas, un kad Jūda (kurš pēc scenārija ir zēlots, atnācis nogalināt Jēzu) saka, ka Jēzus nokļūs ellē, es gandrīz ar tēju aizrijos no sašutuma - jūdaismā tak nav elles koncepta un sevišķi Jēzus laikā... nu tā lūk... bet filma ļoti jauka un Viljems Defo bija lielisks Jēzus un Deivids Bovijs Poncijs Pilāts, tikai žēl, ka tik maz :)

uz pēdējā laika filmu fona šī - Островът likās ļoti patīkama... it kā jau nekā īpaša, taču aizgāja ļoti labi...

tomēr pievarēju arī otro daļu un pasludinu diloģiju par garlaicīgāko 2013. gada filmu... pat krēslu savulaik skatīties bija interesantāk... beigas gan nošokēja - bija "nu kamōn, nu bļin, nu kāpēc?, tas taču ir fon Trīrs, pat ja filma ir dziļi filosofiska un saprotama tik sievietēm ar problēmām un īpaši empātiskajiem, kāpēc jātaisa holivudas beigas?"

interesantas bija minūtes desmit no visas filmas... vai nu es kaut ko nesaprotu, vai arī Trīrs sevi ir izsmēlis..

otra filma, kas man vairāk par mēnesi karājās svētdienas saldēdienam bija Larija Deivida Clear History... un bija to vērts... protams, kā jau tas bija paredzams, tas ir Curb You Enhusiasm savās labākajās tradīcijās... bet Curb sērijas ir īsas un, diemžēl, sen beigušās, savukārt filma sniedz iespēju sarkt pusotras stundas garumā... skaisti... ja patīk Curb Your Enthusiasm un Larija Deivida dzīves filosofija, iesaku... ja nē... nez... varbūt labāk nē :)

vienu vakaru noskatījos Grand Piano... ieraugot, kas ir galvenajā lomā, skatīties netaisījos, taču ieintriģēja filmas tēma un solītais klaviermūzikas daudzums...

bija labi, un filmas muzikālais pavadījums ļoti patika... sižets banāls, bet šoreiz bija sekundārs... bet nu par galvenās lomas atveidotāju - Elaija Vuds sevi noraka pilnīgi un galīgi ar samērā debilu lomu Tolkiniādā (nē, nu man vispār visumā negatīva attieksme pret šīm filmām)... nezinu, vai šai lomai vajadzēja tieši viņu, viņa vietā varētu iztēloties vairākus daudz izteiksmīgākus aktierus, kaut vai Edriens Broudijs vai Tims Rots man patiktu daudz labāk, bet enīvei, viņš itnemaz nebija slikts... es pat teiktu, ka visnotaļ labs...

mani neinteresē tizli aktieri, kuri visu mūžu spēlē tizlas lomas... bet gadās tādi, kas nokauj savu reputāciju ar vienu vienīgu lomu... un publisko tēlu ir ļoti ļoti grūti labot..

šādas prasīga skatītāja acīs nāvējošas lomas ir tas, no kā labiem aktieriem, manuprāt, būtu visiem spēkiem jāizvairās - pasaule mīlēja Leonardo di Kaprio par What's Eating Gilbert Grape, Total Eclipse un Basketbolista Dienasgrāmatu un pat samērā salkanā Romeo loma nenokāva viņa tēlu (nu, par to gan laikam tikai pašam Lurmanam jāpateicas, ka no salkana pīsofšita scenārija uztaisīja mākslu un visu pasākumu izglāba)... Titāniks pilnībā nokāva di Kaprio un lai arī loma Catch Me If You Can bija gana laba, un arī dažas no vēlākajām lomām... un šobrīd viņš ir patiešām labs un nobriedis aktieris, viņš joprojām ir Titānika varonis un grūti viņu tā pavisam nopietni uztvert...

Džonijs Deps vienkārši aizgāja sviestā un Dedmena, Arizonas sapņa un agrīnā Bērtona Depa jau sen vairāk nav... tagad viņš ir Džeks Sperous... 100% visās filmās..

es nezināju Patisonu līdz krēslai (jā, jā, es patiešām piespiedu sevi nosakatīties krēslu... no četriem piegājieniem logā 100x300 pikseļi :P), manās acīs viņu daļēji paglāba tikai tas, ka drīz pēc tam ar lielu interesi noskatījos Little Ashes, nezinot, ka tas ir tas pats aktieris... puisis turpina sevi norakt ar 12-year-old-pusīmagnet-šitu, un ir rietumu sabiedrības uztverē izveidojis sev stabilu tēlu, taču gadās kaut kas ģeniāls... Kronenberga Cosmopolis viņš ir tas, kuru vismazāk tur varētu gaidīt... taču jebkuru citu aktieri šajā lomā ir grūti iztēloties... viņš tur ir fantastisks...

Nikolass Keidžs gluži vienkārši vienā brīdī sāka iet sviestā un ņemt, acīmredzot, visas lomas, ko tam piedāvāja... domāju, ka sākums bija Gone in 60 seconds, bet iespējams, ka agrāk...

Milas Jovovičas dalība Resident Evil seriālā manā apziņā joprojām ir viena milzonīga mīkla... un tam sekojošās visas līdzīgās lomas...

sarakstu varētu ilgi turpināt... kādi aktieri ar kādām lomām ir sevi norakuši jūsu acīs? vai varbūt režisori uzņemot kaut ko pilnīgi laukā no sava repertuāra, bet par naudu... kā lielākā daļa no maniem mīļākajiem režisoriem