par Youth
gada lielākā vilšanās kino bija "Youth", bet ne jau tāpēc, ka filma bija pilnīgi garām.. par to, ka nebūs labi rakstīja daudzi, arī heda, kaut gan heda izteicās neglaimojoši arī par "La grande bellezza", kuru esmu redzējis reizes desmit un ja pirmajā reizē nepaņēma, tad pēc tam kļuva par vienu no mīļākajām atmosfēriskajām filmām... nolēmu, ka "kamōn, gaumes ir dažādas, varbūt arī būs neko"... vilšanās bija par to, ka režisors, kuru biju uzcēlis uz pjedestāla, nokrita no tā un sašķīda gabalos... kaut gan šogad mēreni paslīdēja no turienes arī Varmerdams (tā ir otrā vilšanās šajā gadā, bet nu tāda mērena)...

būtu interesanti noskatīties Jaunību tabula rasa, iespējams, ka būtu citādāk, skatīties traucēja nepārtrauktie kopīpeisti no "La grande bellezza", This Must Be the Place un Le conseguenze dell'amore... Nu, Skaistumā jau arī bija gana daudz no Mīlas sekām sakopīpeistots, bet tas netraucēja... šeit atkal tika ielīmēti ne tikai vizuālie un tematiskie paņēmieni, te bija kopēta pat gaisotne, un tas jau, manā uztverē, bija noziedzīgi, jo gaisotne bija svarīgākais, kas man lika skatīties Sorentino filmas atkal un atkal, un šeit gaisotne tiek nosista ar asociācijām no iepriekšējām filmām... es negribu neko teikt par tēmu, kurai veltīta filma, par to nepārstāj vārīties Rietumu filosofija jau pēdējos gadus divsimt, lai jau... galu galā arī Skaistums bija kaut kur tanī virzienā tēmēts... bet vizuālie paņēmieni, noskaņas un pat aktieri šeit bija riktīgi garām... nu, atskaitot Keinu, par kura šarms neļauj teikt par viņu neko sliktu... nu, ja pateicu kaut ko labu, tad jāsaka, ka saundtreks arī, kā parasti - lielisks, kaut arī daļēji nokopēts no abām - Skaistuma un Runājošo Galvu dziesmasfilmas - ja ne konkrēti gabali, tad Deivida Birna un Deivida Langa estētika caur un caur...

man neizdevās uztvert filmu kā kaut ko nobeigtu un gatavu, es viņu noskatījos un nesapratu, kur ir beigas, neuztvēru filmu kā kopumu, tikai kā sagrābstītus elementus, detaļas, tāda nepabeigta kolāža... un ja parasti šīs mīlīgās nelielās detaļas, atkāpes no pamatzižeta bez atbildēm, stāsti, kas pavada pamattēmu visā tās risināšanās gaitā, palīdzēja labāk izjust noskaņu, šeit tie tikai pastiprināja nepabeigtības sajūtu...

ir pagājušas nu jau divas vai trīs nedēļas, kopš noskatījos, speciāli pagaidīju, līdz ūdeņi norimstas, pirms ķerties pie domu paušanas, bet sašutums ir palicis...