par 1. septembri
Manas visnepatīkamākās bērnības atmiņas saistās ar skolu un, protams, kulminācija bija 1. septembris. Stāvēšana pretī skolai ar ziediem rokās milzīgā mazāku un lielāku, bet vienādi tizlu bērnu barā, banālas uzrunas, kas jau sākumskolā likās muļķīgas līdz ārprātam, himna - sākumā padomju, pēc tam Latvijas plus vēl kaut kādi patriotiski latvju koru darinājumi, un tu tajā visā esi mazs un nenozīmīgs, tu esi daļa no bara... un tad bija trakākais - visi devās uz klasēm... ieiešanas klasē brīdis bija visnepatīkamākais... un arī vēlāk - jau vidusskolā, maz atšķīrās no sākumskolas sajūtām... tas sākās 1. septembrī un turpinājās katru rītu veselus 9 mēnešus... atverot klases durvis, sejā saņem sasmakuša, silta gaisa strāvu un tu ienāc klasē, kur tevi sagaida vispretīgākais elektriskās dzeltenās gaismas spektrs, svaigi vispretīgākajā eļļas krāsas tonī krāsotās sienas, glumi soli... un sākas troksnis, jo klasesbiedri nav tikušies veselu gadu, un viņiem ir par ko dalīties... un tad seko banālas skolotāja runas, grāmatu izdalīšana un tā joprojām, un tu saproti, ka esi nonācis ellē un šitas nekad nebeigsies... 12 skolā pavadītie gadi ir tukšākie, bezjēdzīgākie, pamatskolā un sākumskolā arī becerīgākie un skumjākie gadi, atmiņas par kuriem ir dzeltenais gaismas spektrs, sasmakušais gaiss un pilnīgā bezcerība...

priecīgu 1. septembri