Es gribēju kaut ko rakstīt, bet aizmirsu ko, jo apskatījos kā updeitots Darkland Fire lineup.

Die Weisse Rose atkrīt, BET ir pielikti Allerseelen, Empusae, Desiderii Marginis, Flint Glass un Tzolk'in.

Skat!

Es te cilvēks satraucos, bet izrādās, ka kāds jau sen visu ir izdarījis manā vietā.

(Iespamotu arī industrijas kopienā, bet viņi ir nolāpīti masoni pat cibā bļe!)

Vakar mans mīļais rādiō piespēlēja un nevaru vien beigt priecāties. It kā skaitās neofolks un var arī just, ka DIJ daiļrade ļoti iedvesmojusi, bet tajā pašā laikā tur ir dzirdams vis-kaut-kas no martial, neoclassical un pavisam nedaudz no ritual. Un viss vienā!
Bet vislielākais prieks, protams, ir par dziedoni. Reiz windrider teica, ka vācu valoda esot kā radīta, lai izkliegtu pavēles, kam arī nākas piekrist, bet šis burvīgais indivīds uzskatāmi uzklausāmi parāda, cik mīlīga var izklausīties vācu valoda. Piemēram, Liliensonne (apmēram minūti garš lirisks ievads, bet ir vērts gaidīt dziedāšanu).

Šobrīd klausos Spektral Magik, kas ir pilnībā noklausāms last.fm. Jāpagaida, lai noklausītos vienu pēc otra no sākuma līdz beigām, bet šis varētu būt pat vēl krutāks.

Labi, lai nebūtu tikai popsa, jāieblogo, ka internetā līdz šīs nedēļas begām ir noklausāma Rome dzīvā uzstāšanās.

Rome @ DNA Lounge (jāparullē uz leju, kur "Sun Jul 22 Rome". Vispirms gan tur skan disene ar ļoti lielu ORE īpatsvaru, tad ir kaut kāda gōtu caca ar čellu, tad Lux Interna un pašās beigās Rome)

upd. Un pašās-pašās beigās L'Assassin tikai ar akustisko ģitāru. Pizģec cik skaisti!

Pilnmēness tepat ap stūri. Vienu brīdi gribas atgāzt galvu un histēriski smieties, nākamajā seju pārņem raižpilna gimase un gribas triekt pieri pret galdu. (Sāku saprast no kurienes tās priecīgbēdīgās teātra maskas)

Un pielipa kārtējā hipsterpopsa (zombiju kolekcijai).
Walk, watch me walk, watch me walk, watch me walk like a zombie!

Speciāli vilkatei

«Nabaklab» īru postroka grupa «God is an astronaut»

(bet vispār jāiet tā kā tā)

Sievietes vokāls iekš martial industrial Yay or Nay?

YAY!!!

Pantheon Legio Musica - Pompeii

Vispār ja vajadzētu "dziedāt", tad pavisam noteikti tikai martial industrial žanrā, jo tur var izbraukt ar čantošanu latīniski.

Lex loci contractus, lex loci delicti commissi, lex loci actus, lex loci solutionis, lex loci protectionis, lex loci celebrationis un lieta darīta!

Iepazinos ar Lake of Tears un Alcest daiļradi. Skaisti jau bezgala, jā, bet kāpēc (KĀPĒC???) visam ir jābūt tik pārpasaulīgi skumjam?
Pilnīgi "dodiet manu vēnu zāģi"!

upd: komentāri izsaka visu "It makes me miss something that I never actualy had..."

Un izrādās, ka visu laiku labākajam martial industrial māksliniekam uķuķuķurū Dernière Volonté ir jauns albums!

Un tikko kā es sāku apdomāt karuseļa teoriju:
reāliste jaukajai: "Nu kāpēc tu kāp iekšā, ja skaidri zini, ka tev paliek nelabi!"
Bet es vienkārši nevaru atturēties no kāpšanas uz viena un tā paša grābekļa, jo pēcāk sāpes pierē atgādina par to, ka ir tomēr kaut kas konstants šajā mūžam mainīgajā pasaulē.

Tā last.fm* piespēlē dienas dziesmu Birdeatsbaby - I Always Hang Myself With the Same Rope!

Tiešām nezinu kā to pateikt vēl labāk.



----------------
* Vēl bišķi un es viņam došu vārdu, jo saikne ar viņu brīžiem ir lielāka kā ar dzīviem cilvēkiem. Un palīdz arī vairāk.

Vakar pa nakti pamodos no tā, ka kaimiņš klausījās kaut kādu sātanisku mūziku. Pat īsti nemāku pateikt, kas tas ir par novirzienu. Bet pusaizmigušās smadzenes to uzreiz klasificēja kā sātanisku rituālu skanējumu. Kaut kas starp Daemonia Nymphe, Goblina Suspirias OSTu un Ordo Rosarius Equilibrio koriskumu.

Nevarēju saprast - uzšķērst un aprakt zem pagalma kastaņa par miera traucēšanu vai iet un prasīt kas tas ir.

Beidzot tiku pie jaunās Мельницаs.

No pēdējiem diviem albumiem pilnīgi nekas neaizķeras (nu labi varbūt no šitā tā dziesma "par putniem"). It kā skan tā pat kā vecā Мельница, bet spēlē galīgi ne to, kas man viņos patika. Episkums ir bezvēsts prombūtnē, un tagad tas viss skan pārāk līdzīgi Dakotai un citai latviešu zaļumbaļļu mūzikai. Turklāt šī līdzība atgādina, ka tūlīt būs Jāņi un man atkal nav kur likties (jei bogu šajā laikā jūtos kā stūrī iedzīta traka lapsa).

upd. O sapratu kāpēc patīk, tur ir normāls lēkšu ritms apakšā. Bet bass viņiem ir kruts, smadzenēs var nodalīt pārējos trokšņus no basa un priecāties.

Pirms dažām dienām tajā nosacīti jaunajā rokkafeinīcā daļēji redzēju un dzirdēju vienas dziesmas klipu, kaut kāds vecs roks bija, pazīstams turklāt. Tā pielipa, ka nevarēju tikt vaļā, pati meklēju, kas tas varētu būt - vienīgais, ko varēju atcerēties, bija labības lauks. Likās, ka jābūt Pink Floyd, bet kaut kā nevarēju atrast. Un tagad meklējot vienu dzīvo koncertu atrodas: Pink Floyd - Learning To Fly. Kā var kaut ko tādu neatcerēties? Vajadzēja uzreiz zvanīt tēvam. Tagad pat atceros, kā bērnībā konsekventi tika rēkts par tā čuvaka pļaušanas tehniku. It sevišķi brīžos, kad laukos bija jāsapļauj lēcas.

p.s. Un, protams, Ēnu kaleidoskopa jaunais EP. Vismaz jāpopularizē, ja nevaru nekā savādāk atbalstīt (tā kā ir sanācis, ka esmu piedzimusi ar divām kreisajām rokām. Jā, viņdien atklāju, ka neuzmanības pēc savus Game of Thrones iedvesmotos puscimdus esmu uzadījusi abus labās rokas, nācās ārdīt ārā, jo kurš gan mūsdienās dzimst ar abām labajām, ja būtu abi kreisās varētu vēl padomāt).

p.p.s. Nezinu ko lai dara ar MJR. Tā neizlēmība beidz mani nost. Ja vēl būtu tā, ka gribas vairāk nekā negribas, bet ir tā, ka gribas tik pat, cik negribas. Brauktnebrauktbrauktnebraukt...

Bet ja man būtu iespēja es mājās šitā pat izklaidētos.

(un tikai tagad pamanīju, ka tur iekšā ir iestrādāts vecais labais Morrovind meldiņš)

Vajag mūziku no, kuras burtiski metaforiski pil inde.

Ir kādi ieteikumi?

Šai sajūtai droši vien ir kāds īpašs nosaukums, bet man slinkums meklēt, un īstenībā jau ir vienalga kā to sauc, jo tās tā kā vajadzētu just nevis visādāk apsaukāt.
Plejierī ir divas dziesmas ar nosaukumu "Absence", līdzīgi gan ir tikai nosaukumi. Viena ir OTWATM - Absence, bet otra Sleeping Pictures - Absence*, kas nav nekāda K. Larsena dūdošana, šajā dziedonis dzied tādā izlutinātas un dzīvē vīlušās, nedaudz Kolfīldiskas personas balsī. Braucot ārā no Rīgas uzshufflojās vispirms OTWATM un pēc tam uzreiz Sleeping Pictures. Vietā, kur tiek dziedāts:

"So come on absence
You son of a bitch
Give us your best shot
We know you are a beautiful word
Now show us
Show us what you’ve got"

mūzika tik ļoti gāja kopā ar tā brīža sajūtām, ka viss apkārt esošais nofokusējās pārdabiski skaidrs (gaismas, dubļi uz autobusa stikla, priekšā sēdošo pakauši, viss). Gandrīz vai kā pavasarī nomazgājot logu, atklāt, ka tas tiešām ir caurspīdīgs.


p.s. 22022


------------------
*Sleeping Pictures - Many hands should throw stones (2006)

Šodien patīk:

Un GuMMy†Be▲R! – Gurl. Pie witch house viegli strādāt, reizēm gan gribas dejot, bet mazāk kā pie industrijas.

Tā kā īsta mīlestība skaitās tikai tā, kas nāk atpakaļ pēc iemīlēšanās un trāpa pa pakausi kamēr skaties citā virzienā, tad...

J. G. Thirlwell (Foetus, Manorexia, Steroid Maximus, Wiseblood u.c.) ir lielā muzikālā mīlestība, pilnīgi vai galdā jākož. Un māk diriģēt veselu orķestri!
Lielais (turklāt loģisks sakarā ar pirmo teikumu) iekāriens pārgājis uz Foetus - Love (2005), lai gan pirms tam biju totāli Flow apsēsta. Liriku dēļ laikam.

i gave you a mountain
you gave me pain,but...
why are the pretty ones always insane?
(..)
look at all the ugly people
diggin holes to pass the time
semi spastic weak and feeble
never ending pantomime

( bet (you Got Me Confused With) Someone Who Cares jāmācās no galvas )

Dienas dziesma (par mazajām mīļajām svasticiņām)