Šodien smeldz un plēšs domas par vectētiņu. Kam gan viņš tagad brokastīs cep pankūkas, kam viņš glāsta muguru naktīs, lai atstājas murgi, kuru viņš tagad sauc par savu dzīvesdraugu un jau pēc mirkļa sola pārdot čigānam, kura roku viņš saņem, kad apstājas pie sarkanā, kuram viņš tagad ļauj nodzert putiņas no sava alus, kuru viņš tagad apsmej par kleitu garumu, ar ko viņš tagad sacentīsies šaušanā, ko viņš tagad ņems līdzi uz motokrosa veterānu ballītēm, kam viņš tagad māca, kā atgaisot radiātõrus, kā pareizi ar autiņu slidināties pa ledu, kas tagad bauda viņa maigās sirds labvēlību? Pat piezvanīt nevaru saņemties, bet viņš pat vienu rindiņu nav atrakstījis. Tā arī palikām pie 'putniņš aizlidojis'.