|
|
martcore | |
|
|
|
|
nē, nu es, protams, izjūtu dziļu disharmoniju un vispār acī jebal šos japāņu technocell akumulatorus kas KARST pie deviņu voltu sprieguma tas taču ir breds kaut kāds
/ieslēdzot padzīvojuša onkuļa dramatismu par dzīvi/ un vispār, vot paskatieties jūtubē, kādu elektrotehniku paši japāņi bieži vien izmanto sadzīvē video, kur viņu guru taisa galdus un mēbeles ar kaut kādu hitachi frēzi, kas, nav skaidrs, ir pirms īsti kura pasaules kara ražota, vai arī vispār kaut kāda leģendāra imperatora laikos jēzus vēl nebija, hitachi jau bija tas pats ar 70-o - 80-o gadu elektroniku, kad meid in džepen vēl skaitījās augstākās kvalitātes zīme
/ieslēdzot sengrieķu statuju ar atēnas zobenu rokā/ kopš japāņu kompāniju transnacionalizācijas tas viss ir aizgājis dziļā pakaļā cilvēki vēlas braukt tankā, nevis zārkā no alumīnija un plastmasas par žēlabām autoservisos "man kaut kas nav tā ar elektroniku" sazvērestības teoriju piekritēji var sākt rakstīt opusus utt
|
|
|
|
|
|
|
|
|
dunduks | |
|
|
|
|
|
|
|
Reizēm liekas, ka laika mašīna ar drošības spilvenu nebūtu slikta ideja, jo tad jauniešus varētu aizsūtīt, lai sajūt, kas patiešām ir totalitārisms. Tur pat nevajadzētu pa skarbo - pietiktu ar tiem pašiem maniem astoņdesmitajiem, lai gan cilvēkiem, kuri dzīvo kopā ar sfērisko zirgu vakuuma, rozā ponijiem un "Latvija var!" deviņdesmitajos, varbūt arī tikai ar īslaicīgu pieredzi nepietiktu. Par pašu tematu - skaidrs, ka, ja manā laikā būtu tādas izklaižu iespējas kā šodien, tad neceltos agrāk, lai pirms stundām (un pēc tam starpbrīžos) spēlētu futbolu, tas laiks ir pagājis, to var aizmirst, tagad fizkultūra ir tikai vēl viens priekšmets, kur mācīties pārvarēt sevi, iemācīties primāri skatīties uz sevi un rīt būt labākam nekā šodien, nevis obligāti labākajam klasē vai varošam noskriet/pievilkties n reizes. Nu un tas, ka, hei, nevarēs sačkot ar ārsta zīmēm, parāda, ka nekas nav mainījies - piecīšu kultūra spēcīga arī jaunajā paaudzē. Mīlīgi gan būtu jaunieti aizsūtīt uz manu pamatskolas fizkultūru - sākot ar to, ka ģērbtuves puišiem nebija (sākot iet vidusskolā gan parādījās, progress, jā), loģiski, ka dušas arī nē (arī videnē nē), stadions, kurš sausā laikā put, bet slapjā ir dubļi, nu un lielākai jautrībai salikt, ka fizkultūra kopā ir mūzikas un sporta klasei, ziemās skriešana skolas gaiteņos, jo ar sporta un aktu zāli 2500 skolēniem nepietiek, interesants bija arī futbols uz hokeja laukuma, tāpat ziemā fizkultūru dienās uz skolu sporta tērpā, jo ģērbtuves neparādās kopā ar gadalaiku maiņu.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
martcore | |
|
|
|
|
starptautiski intelektuālajā spēlē "kaskurkad" ar kara kolaboracionistiem un morālajiem mērgļiem, kozlova ekšenā sajutos galīgi...
lūk, kad es jūtos nevis muļķis, bet gan muļķīgi, tas ir nevis uz smagsvara, bet gan uz šiem elementārajiem jautājumiem, kuros man šķiet, ka mani kāds visu laiku piečakarē, jo nevar būt taču tik viendimensionāli taču vienu reizi nepiečakarē, un pirmā versija vai asociācija nostrādā, otrajā, trešajā jautājumā arī smagsvara jautājumus tu kapā līdz galam, atceries visu, ko zini, centies kā izslāpis tuksneša zvērs a šajos var reāli sēdēt uz dīvāna ar vanagu padusē un saprast, kā visa pasaule ir iekārtota un neuztraukties ne par ko
tāpēc šobrīd labākais intelektuālajās pseidoerudīcijas un patiesas loģikas spēlēs - tā ir jaunā (viņi ilgu laiku bija hiatusā) azerbaidžānas ČGK sezona pirmā sezonas spēle ir vispār nahuj dekādes etalons (es tur laikam pat kaut ko atšifrēju, taču vairs neatceros ko, jo jautājumā par statuju intensīvi taurēju par ekoaktīvistiem un tunbergu - nu es neredzēju šo statuju tik tuvu, kā vajadzēja!) otrā ir nedaudz azerbaidžānas vēsturei vairāk pietuvinātāka, taču arī ļoti interesanta
|
|
|
|
|
|
|
|
|
pajautaa ulvs | |
|
|
|
|
Čau! Mans biedrs-kolēģis nobriedis iet pie terapeita, lai risinātu savu dzīves problemātiku. Taču nav ne jausmas, kur vērsties. Īsumā, viņam būtu jānomaina domāšanas/uztveres paradumi, jo pārāk ilgi ir iesēdies sevis nicināšanas krēslā. Un ir zaudēta ticība tapšanai. Man nav ne mazākās nojausmas, ko viņam ieteikt, jo pats neesmu nekad gājis pie terapeita.
Manuprāt, labāk būtu, ja viņš ietu pie vīrieša nevis pie sievietes. Un ja terapija būtu vairāk praktiska - praktiski vingrinājumi, regulāri pieraksti par izjūtām, progresa vērošana, utt. Esmu dzirdējis labas atsauksmes par geštalt terapiju.
Varbūt varat ieteikt kādu terapijas metodi vai nokomentēt minēto? Un arī terapeitu/-ti. Viņam mazāk interesē teorija, vairāk hands on action, kur tu ņem un darbojies, ņem un ķidā - kopā vai atsevišķi.
Paldies par palīdzību!
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|