 |
 |
shelly | |
 |
 |
 |
 |
Esmu izdzīvojusi piecas dienas bez Lauvas. Centos uz to paskatīties kā uz tādu treniņu priekšdienām - kā izskatīsies mana dzīve pēc gadiem 10 vai 20, kad Lauva izvāksies. Nu, neko. Gan jau pierastu. Visādā ziņā, dzīvoklis laikam ilgi nav bijis tik tīrs - izmazgāju logus, izsūcu visus pakšus un mēbeļapakšas, kur robots parasti netiek, izslaucīju kilo kaķu spalvas no radiatoriem, sakārtoju galdiņu pie gultas, novācu drēbes utt. Paskatījos "Tēvu Braunu" - vai es esmu teikusi, ka man ārkārtīgi patīk tēvs Brauns? Vienu dienu izgāju tautās - aizbraucu līdz centram, paskatīties uz pūtēju defilē un budēļiem, satiku aktrise un viņas mazo cilti, forši papļāpājām. Tagad Lauva ir atpakaļ, es šujam pogas viņa adījumam un kopā apsmejam Das Hund.
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |



 |
fjokla | |
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |
Smaidīju saulei un mirklim,izgāzusies pagalmā, klausījos vēju un zāli, rudais kaķis atnāca pateikt laipnu murr, njā, tik vien nu mums te četrkāju palicis pa visiem. Nu, vēl tākā, pa acu galam, manīju to riebīgo,sīko kumšķi, kas Zaķītim, pat akls būdams, centās iekost ficukā.
Tad izmodās kaimiņu sīči un pieaugušie, laboja kaut kādu karburatoru un nekas vairs nebija dzirdams, ne no zāles, ne putniem.
Rotaļājos ar mantras skaitīšanu, tad strauju acu atvēršanu saulē, hlopt ciet... Iesākuma, saprotams,aiz plakstiņiem parādās liels, melns rimbulis, bet, ja ilgi spēlējas, tas pārvēršas visādās, neparedzamās, iespējamās un neiespējamās krāsās un formās. Tad uzdevums ir novadīt to formu uz augšējo ekrāna, tā sacīt, labo vai kreiso stūri, pa labi vai kreisi, bet augšup, atā atā izplatījumā.
Stulbakais, ka, ja par to novirzīšanu nedomā, tā pati uzskrien augšā. Tās, kas iet uz leju šoreiz nenorakstīju zaudējumos, ā, jā, atvainojos par ezotēriku, bet virzīju saules pinumā. Silti. Forši. Šito spēli es piekopu ar sveces liesmu kādā no vakardienām,kas nepieder vairs mums.
Apnika karburatora tēma un mākoņu saradās par daudz, uzsvempos augšā, noklausījos Mimi āriju, izlasīju Homo Faber rindkopu, ko saulē nosolījos, lai pārliecinātos, ka veljoprojām maku lasīt, tad attapos trešajā lpp.un atcerējos, ka gribēju te ierakstīt un kopumā daudz sīku uzdevumu.
Tā, pastarpus visādiem intimiem sīkumiem, esmu uzdevusi sev par pienākumu mācīties klasiku, nu, mūziku. Līdz no pirmām taktīm varēšu visgudri noklakšķināt mēli un nosaukt kompò un gabala nosaukumu otiģinālvalodā.
Godīgi sakot, domāju, ka tieši tā mani uzmodināja bedrē.Atsākt rakstīt, zīmēt, kaut vai mandalas, ja nekas prātīgs un unikāls nesanāk. Nu. Un tādā garā. Tagad man jāsteidz meklēt jūzerbilde, jo "uz ko tiekties" es jau esmu sasniegusi. Es esmu sieviete un beidzot man patīk. Es esmu skaista sev un varu tagad rotaļāties ar uzacu līniju,aksesuāriem,kosmētiku un , vecumam piedienīgiem,ģērbiem.
Ja es vien spētu iztaisnot to pagātnes saliekto muguriņu. Nu, - šire pļeči, više gruģ!!! Tas man vēl nesanāk, bet strādāju pie tā.
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |

 |
fjokla | |
 |
 |
 |
 |
Lielais brālis jau vairākkārtīgi uzstājis un visādi citādi mājis ar slotu, attiecīgi mājis,tātad, ka to fjoklu kā fjoklu vajadzētu mēģināt kaut kā restaurēt,reanimēt, jo kāpēc aprakt priekšlaikus to, kas vēl dvašo, es viņam pretim, veco labo par vienu un to pašu upi un nav jau vairs to ambīciju un visādas citādas atrunas un pretnis, galugalā, tas es esmu.
Šis tas gan te ir zem actiņas mēģināts rakstīt, puspabeigti kaut kādi uzmetumi, bet tikvien tādēļ, ka man izteikti riebjas "pie baltas Word lapas nosēžos". A te tā viegli nāk ārā.
Saku godīgi, neesmu neko lasījusi n -tos gadus un neko nezinu, bet aizkustina, ka 382 cilvēki joprojām man seko un nav atdraugojuši. Eto kak? Sāksim tad ar to, ka es vispār bez poņas kā jums iet. Komentāros pastāstiet, moš, nu, kam, varbūt, luste, es par sevi nedaudz vēlāk, guļu meža skaņu pavadībā ar kaut kādām skandināvu elfenēm pēc 12 h maiņas. Diemžēl īgi esmu aizmirsusi maģisko buramvārdu polla izveidošanai, tur ta varētu balsojumu, būt/nebūt. Bukņit to fjoklu augšā, vai lai karājas kā piemiņa.
Te kāds ir?
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |

 |
shelly | |
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |
 Jūs smiesieties, bet man pirmo reizi dzīvē ir Netflix. Iegādājos, lai ar Lauvu varētu noskatīties "Shadow & Bone", bet esmu noskatījusies arī sākumu no dokumentālās filmas par Gabiju Petito un visu gotisko šausmu filmu "Apustulis". Kāds skatītājs imdb.com savu pieredzi ar konkrēto šedevru aprakstījis šādi: "The new Netflix film Apostle is 2 hours of my life I'll never get back again. Unlikeable characters, gratuitous violence, clunky and pretentious dialogue, plot incoherence, and if the pacing was any slower it'd be going backwards. A film so bad only professional critics will like it." Bet man tomēr vajadzēja zināt, ar ko tas viss beigsies. Viegli nebija un kārtējo reizi skatoties, kā kāds emocionāli būtisks varonis tiek piekto reizi samalts gaļas mašīnā, man radās nopietns jautājums, ko pie velna, es skatos un kāpēc kādam vispār tādi mēsli jātaisa. Savai aizstāvībai varu tikai piebilst, ka filma mani pievilināja ar jau minēto gotiku, noziedzīgiem kultiem, skaistām dabas ainavām un nedabiski skaistām meitenēm 1905. gada kleitās. Tas viss tur patiešām bija. Varbūt jāmet filmas pie malas un labāk jāpaskatās "The Witcher"? Vai "Sandman"?
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |

|
 |
|
 |