visgrūtākie mirkļi ir naktīs aizmigt, no rīta piecelties (es joprojām atrodos gultā, lai gan pamodos kopā ar S pirms 7) un pēcpusdienas. tieši pēc pusdienām.
labajos mirkļos es izdomāju, ko es varētu darīt, lai grūtie mirkļi būtu vieglāki. piemēram, sadalīt dienu pa sesijām ar interesantām nodarbēm.
diemžēl visi labie nodomi izkūp mirklī, kad tas ir jādara.
es vakar izdomāju, ka no rīta izmazgāšu matus un iešu dārzu ravēt.
dārzs man patīk.
un, kas ir ļoti svarīgi, tur uzreiz var redzēt rezultātu.

tagad es mēģinu sevi motivēt vismaz matus izmazgāt, jo dārza ravēšanai nu jau ir par karstu...

pēcpusdienai es biju izdomājusi iet uz pilsētu, nosēsties kaut kādā kafe un lasīt grāmatu.
tas man tik ļoti patīk un dod prieku - būt starp cilvēkiem, bet nerunāt ar viņiem.
man ir bail, ka arī to es neizdarīšu.

vienīgais, ko es varu vienmēr un visur: veģetēt
pilnīgs pretstats "viņa dzīvoja dzīvi pilnasinīgi"