man ir išūs tik daudz, ka vienam pukstam nepietiks.

1) esošo risinājo jautājumu gūstā, man bija nomierinoša doma, ka vismaz par vienu lietu man nav jāsatraucas un vispār jāiespringst - par Stefanu un ģimeni kā tādu. un tad kā zibens no skaidrām debesīm uzkrita krīze. divas dienas. divas sasodītas dienas. vakar vakarā viss beidzot beidzās. neesam pārrunājuši kas un kāpēc vispār notika, iespējams arī nevajag. bet vismaz beidzot atkal spējam uzturēties vienā telpā.

2) man jāizdomā naudas jautājums. t.i. kā ieguldī naudu, ja ko ieguldīt ir maz, turklāt ļoti gribas tērēt. nezinkāpēc man ir pārliecība, ka tad kad es atrisināšu šo jautājumu, man būs darbs, kur es atkal pelnīšu kaudzēm, kaudzēm vien.

3 ir arī par naudu, bet savādāk. es pati neuzskatu, ka esmu gurmāne. bet ir situācijas, kad es saprotu, ka esmu sasodīti izlutināta princese. nu bijām uzaicināti uz grillēšanu. izēsties vienmēr ir satraucoši, sevišķi jaunā vietā. tīringenā grillēšana ir tāds kā nacionālais sporta veids. ļaudis sacenšas, kuram būs svaigākās desiņas, meistarīgākais grozīšanas paņēmiens, izvērstākais citu gaļu piedāvājums un labākās piedevas. mēs īpašās reizēs iepērkamies pie miesnieka. vienmēr ir desas, divu veidu steiki un tad atkarībā no noskaņojuma - iesmi vai vistas. klāt tomāti, gurķi, kartupeļu salāti. reizēm kālis, kolrābis. noteikti sinepes, dažeiz pat divu veidu, ketčups bērniem.

tātad, mēs bijām uzaicināti uz grillēšanu. mani pārņēma sliktas priekšnojautas, kad cepējs pieprasīja grilla stangas. Tīringenā neviens nelieto grilla stangas. ja ir par karstu apgriezt desu ar pirkstiem, tad tas nozīmē to, ka arī desai ir par karstu un tā apdegas, bet neizcepas. labi cepējs nav tīringietis, bet es sevi mierināju, ka būs labi. bet tad tika izvilktas desas... ne no miesnieka, ne arī no zināmiem lielveikaliem, kam ir svaiga prece - nē! iegalertētas, vakumā iepakotas desas, kam derīguma termiņš ir 4 nedēļas! sāku izvairīties no Stefana skatiena. es zināju, ka tur būs pārmetums - kur es esmu viņu ievilkusi un vai tiešām viņam tas būs jāēd? beigās piepildījās arī pēdējās nojausmas - desas bija apdegušas, bet iekšā sārtas. aizvēru acis ciet un ēdu tādu kāda bija. negribējās lūgt pārcept, jo ārpusē jau tāpat bija melna. negribējās melot, ka nav izsalkuma, jo izsalkums bija.

tagad man ir jautājums - ko darīt? viens ir skaidrs - tādas desas mēs ēst vairs negribam. izdomāt atrunas kāpēc nevaram nākt? piedāvāties nākt ar savu gaļu? bet negribas jau arī likties viņiem slikti par savām galertīgajām desām. un tad mums pašiem arī jācep, savādāk viņš arī labu desu pārvērtīs par oglīti ar sārtu vidiņu. negribu aizvainot, negribu radīt priekšstatu, ka visu zinu un māku labāk, bet negribu arī jelkad atkal ēst tādas desas. ak es nabaga izlutinātā princesīte....

vispār mums kā ģimenei ļoti drīz nebūs neviena ar ko tikties. maz kopīgu tēmu, maz kopīgas izpratnes, kas svarīgs. S joprojām dusmojas uz M vīru, ka viņš atsakas vakaros viens pats nolikt bērnus gulēt. S nesaprot, kas tas par tēvu, kurš nevar bērnus nolikt gulēt. tā nu arvien biežāk un biežāk es ierodos kaut kur viena ar bērniem. dažreiz tas ir S hobiju dēļ, bet diezgan bieži, jo S nepatīk attiecīgie cilvēki, viņš nemāk vai pareizāk sakot negrib slēpt savu nepatiku. pierunāt un appelēt pie viņa saprāta ir bezjēdzīgi, ir jau mēģināts - viņš atnāk līdz, sēž stūrī un klusē ar tādu seju, ka man ir kauns viņa dēļ.

un man reizēm aŗī uznāk nenormālas dusmas - kāpēc man vispār jārisina šādas problēmas? man LV ir gana daudz draugu, kuriem es ilgi nedomājot varētu pateikt, ka desa nav labi izcepta un tas tiktu normāli uztverts. arī tas, ka es kādu pabīdu nost un pati pārņemu cepšanu. man ir gada daudz draudzeņu, kuras priecājas mani redzēt un neuzdod jautājumu: "kur tad Stefans, kāpēc viņš nav līdz?" nu kāpēc man jāmokās un jāmēģina izlavierēt ar cilvēkiem, ar kuriem nevisai sapas, ja man ir cilvēki, kuri man ir svarīgi un ar kuriem kopā ir labi? tāpēc ka viņi ir LV, bet es esmu šeit. ak es nabaga izlutinātā princesīte....