atkal par valodām
vislaik aizmirstu uzrakstīt savu piektdienas lielo prieku.

aizbraucu ar sīkiem uz būvmateriālu veikalu - nopirkt puķes, akmens plātes un grodus, putnubūrīšus un vēl dažus sīkumus. pie zivtiņu akvārijiem puika pēkšņi izvelk no kabatas ļooooti saburzītu ielūgumu uz dzimšanas dienu nākošajā dienā. tad nu pēc būvbodes vēl fiksi laidām uz pārtikas veici pēc piena un dāvanas. pienu nopirkām, dāvanu neatradām, bet satikām Elenu. manu vecā darba pastarpināto kolēģi. pēc izcelsmes krievieti. priecīgas čalojam krieviski, mani sīkie apkārt pa grīdu uz vēdera šļūkā, es ik pa laikam apsaucu. tad abi sadomāja atkal spēlēt to kolosālo spēli "palēpies mammai zem svārkiem!", nu jau stiprāk rājos. Elena vislaik gan jūsmo cik man forši divvalodīgi bērniņi. vienā brīdī ieliku Maksi veikala stūrī. viņš dusmīgi lūr uz mani caur pieri. tad sāk mēdīties "šu, šu, šu, es neko nesaprotu, ko jūs runājat!" un tad pēkšņi viņa skatiens mainījās un viņš skaļi iesaucās: "Baļšoje spasibo!" Elenai palika mute vaļā - kā viņi arī krieviski saprot?! saku, ka nē, ka mazā māsa uztvēra Rīgā kā es saku baļšoje spasibo un ka mums ģimenē sacensība, kurš visvairāk valodās spēs pateikt "paldies".
vēlāk, bijām jau atvadījušies no Elenas, Maksis pēkšņi saka: "nu pagaģi" arī ir no tās valodas! kur ir tā tante? es gribu viņai nu pagaģi pateikt!