Precīzi pēc trijām stundām man jābūt augšā. Svarīgākās lietas noliku
labi redzamās vietās, rīt no rīta jāsakrāmē soma, jāieiet dušā un
jāiedzer tēja vēl pēdējo reizi. Man ir skumji un es pat nezinu, kāpēc
tā. Ar pms nesirgstu, privātajā dzīvē problēmu nav, izgulējusies un
paēdusi esmu. Nudien nezinu, kā man trūkst. Fizioloģiskās vajadzības ir
apmierinātas, vajadzība pēc drošības, vajadzība pēc mīlestības, pat
ceturtais līmenis - vajadzība pēc pašcieņas šķiet apmierināta. Laikam
jau piektā man mieru neliek - vajadzība pašapliecināties.
Pēdējās dienas nespēju pārstāt domāt par to, cik ļoti degradējusies
esmu. Smieklīgi, bet, palasot dienasgrāmatas ierakstus, kas tapuši
"gotu laikos", sāk šķist, ka toreiz, būdama trīspadsmitgadīga un
depresīva meitenīte, nebiju ne uz pusi tik sekla, cik tagad. Ikdiena,
mana šaurā pasaulīte, tik ļoti ierāvusi sevī, ka mani vairs neinteresē,
vai ārpus Zemes pastāv dzīvība un ko īsti Gēte "Faustā" gribējis
pateikt. Arī ar eksistenciāliem jautājumiem sevi mocīt vairs nemēdzu.
Mana pasaule ik dienu izmanto maršrutu miegs - ēdiens - vīrietis -
pienākumi - izklaides - draudzenes, lai pēcāk atkal atgrieztos sākuma
punktā. Nav vairs pat utopiskas prātošanas, kā reiz man izdosies atklāt
dzīves lielo noslēpumu un
tāpēc radīsies iemesls nomirt ar smaidu. Nekā vairs nav. Nemanot, pa
kuru laiku tas notiek, esmu tapusi sīka. Tapusi par sīku, sīciņu
cilvēciņu, kurš riņķo pats ap savu asi. Negribu tā. Gribu ap Zemi
riņķot, ap Sauli riņķot, tik ne ap sevi.