Precīzi pēc trijām stundām man jābūt augšā. Svarīgākās lietas noliku labi redzamās vietās, rīt no rīta jāsakrāmē soma, jāieiet dušā un jāiedzer tēja vēl pēdējo reizi. Man ir skumji un es pat nezinu, kāpēc tā. Ar pms nesirgstu, privātajā dzīvē problēmu nav, izgulējusies un paēdusi esmu. Nudien nezinu, kā man trūkst. Fizioloģiskās vajadzības ir apmierinātas, vajadzība pēc drošības, vajadzība pēc mīlestības, pat ceturtais līmenis - vajadzība pēc pašcieņas šķiet apmierināta. Laikam jau piektā man mieru neliek - vajadzība pašapliecināties.
Pēdējās dienas nespēju pārstāt domāt par to, cik ļoti degradējusies esmu. Smieklīgi, bet, palasot dienasgrāmatas ierakstus, kas tapuši "gotu laikos", sāk šķist, ka toreiz, būdama trīspadsmitgadīga un depresīva meitenīte, nebiju ne uz pusi tik sekla, cik tagad. Ikdiena, mana šaurā pasaulīte, tik ļoti ierāvusi sevī, ka mani vairs neinteresē, vai ārpus Zemes pastāv dzīvība un ko īsti Gēte "Faustā" gribējis pateikt. Arī ar eksistenciāliem jautājumiem sevi mocīt vairs nemēdzu. Mana pasaule ik dienu izmanto maršrutu miegs - ēdiens - vīrietis - pienākumi - izklaides - draudzenes, lai pēcāk atkal atgrieztos sākuma punktā. Nav vairs pat utopiskas prātošanas, kā reiz man izdosies atklāt dzīves lielo noslēpumu un tāpēc radīsies iemesls nomirt ar smaidu. Nekā vairs nav. Nemanot, pa kuru laiku tas notiek, esmu tapusi sīka. Tapusi par sīku, sīciņu cilvēciņu, kurš riņķo pats ap savu asi. Negribu tā. Gribu ap Zemi riņķot, ap Sauli riņķot, tik ne ap sevi.