Manuprāt, atšķirība no sīka cilvēciņa ir tā, ka viņu nemāc šaubas par to, kā dzīvot. Viņam taču vienmēr ir taisnība un viss taču ir tā, kā viņš uzskata, jo tā taču ir PAREIZI un viņš jūtas ērti savā mazajā dzīvītē.

Viņš pats ir miets tajā sētā, kas aizsedz viņam skatu uz pasauli.

Kamēr cilvēks spēj šaubīties par savu taisnību, par to, kā izturēties pret pasauli un ko no tās gaidīt, tikmēr jau viņš vēl nav nogrimis parastībā.

Un pat iedomāšanās par to, jau ir veselīga pazīme:)

Tādas pārdomas.