Man bērnībā ļoti patika ēst saldējumu Pols, uzliekot to uz šķīvja un tad ēdot ar karoti. Tad varēja visu kontrolēt un šokolāde nekrita zemē. Vislielākais prieks bija, kad visu lielo šokolādes laukumu izdevās nodabūt nost vienā gabalā, nesalaužot. Pēc tam varēja uzmanīgi, uzmanīgi aizrakties līdz kociņam un tad izcelt to ārā kā tādu saplacinātu Tutanhamonu.

To visu es atcerējos, ēdot saldējumu Pols, ko mans puika vakar atstāja man ledusskapī.

Varbūt es būtu bijis labs arheologs.