Sen neko neesmu par Māleru rakstījis.

Šoreiz par interpretāciju: var atrasties ekspresīvāki izpildījumi, vai skaudrāki, vai precīzāki, bet tāda Mālera stīgu skaņa, kāda ir Bernsteinam (ar vāczemju orķestriem), nav nevienam citam. Un man šķiet, ka šīs skaņas atslēga slēpjas tieši ieraksta tehnoloģiskajās īpatnībās. Proti, Bernsteins ir vēlējis mikrofonus likt vairāk, un tuvāk, nekā parasti. Jo – Exhibit A: viņš dabū tik bliezīgi intensīvu fff, kādu citos ierakstos nav, un – Exhibit B: tik maigu ppp citos ierakstos netaisa, jo nevar tikt pāri ieraksta troksnim (un to ppp var just, piedodiet, ja zin, kā skan dzīvs instruments tuvumā: tas nav vienkārši klusāk, tas ir cits tembrs – tik maigs un zīdains kā jaunuves vaigs).

Tāds, lūk, homoerotisks novērojums.