Tā nu sanāk, ka katru mēnesi es velkos uz Hanseni pati sev iebirdināt kontā kādu naudiņu (motīvus utt. neapspriedīsim - lai būtu dura;)). Un lūk, jau kādu pusgadu man tie klientu apkalpotāji bāžas virsū ar 3. pensijas līmeni.
- Es padomāšu, - saku un iebāžu somiņā kārtējo bukletu.

Vakar saruna izvērtās garāka, jo meitene bija visai runātkāra.
- Es padomāšu.
- Bet saprotiet, jūs to naudu varēsiet izņemt jau 55 gadu vecumā - vēl pirms valstys piešķirtās pensijas.
- Kas to zin, vai es tik ilgi nodzīvošu! Ko tad?
- Bet to naudu var mantojumā novēlēt!
- Labi, tad es patiešam padomāšu!

Izgāju laukā un sāku domāt: bet ko viņa teiktu, ja es turpinātu sarunu ar: - A ja nu man nav kam novēlēt, ko tad?
Nu nekas - nākošmēnes atkal iešu parunāties;)))