Dažas domas, kas piemeklēja, šodien lasot freidlisti:
1) mammas. Kopš esmu savā galvā mainījusi attieksmi pret mammu, mums ir kolosālas attiecības. Ne viņa mani vairs audzina un kritizē, ne es viņu;D Protams, es nezinu, kā būtu, ja mēs dzīvotu vienā mītnē;)
Kamēr es sevī auklēju kaut kādus pusaudžu gadu aizvainojumus, mēs mierīgi nespējām ne dienu sadzīvot, katrs viņas telefonzvans man bija kā maza mēroga pasaules gals (tb ja izdzirdot zvanu es sev uzlēju karstu kafiju vai sasitu kāju pret galdu, jau zināju, ka māte, bļin);/
Tagad pēkšņi esmu sapratusi - lai cik banāli tas skan: "Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē." tas ir tiesa...
Un, jā, bija jānodzīvo gandrīz līdz 40 gadiem, lai līdz tam nonāktu.:)

2) antibiotikas. Tas ir interesanti, ka manā freidlistē ir daži cilvēki ar diametrāli pretējiem viedokļiem šajā jautājumā, tb tādi, kam antibiotikas šķiet bezmaz dienišķā maize katras sīkākās ligas gadījumā, un tādi, kam tas ir pēdējais līdzeklis. Es pati pieturos pie otrā viedokļa, tb meklēju iespēju tikt pie tām tikai tad, kad nekas cits vairs nelīdz un strutainas angīnas dēļ vairs pat muti nevaru pavērt, nemaz nerunājot par kaut kā norīšanu, tb pēdējā reize bija pirms n gadiem. Ak, nē, atceros gan - 2008. gada rudenī! Lai gan mani vecāki kā reizi gandrīz pie katra šķaudiena mani ar olitetrīnu un eritromicīnu baroja;D