28


Kā jau reiz teica viens mūsdienu klasiķis (tb asteor): "Ja Tu no katra ceļojuma atved suvenīru, beigās visa māja ir pilna ar maziem sūdiņiem. Savukārt, ja tie sūdiņi ir viena veida, tā jau ir KOLEKCIJA!";)
Šis puksts pamatā ir domāts man pašai - uz vecumu galva labāka nepaliek, + pēdējos 2 gados siet birkas klāt ir bijis slinkums. Galu galā gandrīz katram no viņiem ir kāds stāsts klāt.

1992.
Mana brāļa dāvana Juniora pirmajos Ziemassvētkos. Putniņš pievienojās vēlāk (no kāda puķu pušķa) - labi izskatās kopā.


2000.
Juris atveda no Itālijas. Šajā brīdī es JAU sāku domāt par kolekciju;D


2001.
asteora studiju pusgads Dānijā. (Es tā skatos, ka man vajadzētu kādu pielikt pie kolekcijas priekšmetu atputekļošanas!;/)


2002.
Jura itāļu salavecītis tika pie drauga - SIA "Mobec Latvia" gals. Toreiz mēs katrs paņēmām kaut ko piemiņai (Sixtens teica: "Es tak nevedīšu to visu uz Igauniju!"), es tiku pie šī zvaniņa un "ELDO" vārdnīcas;)
Un klasiskais Paris zvaniņš, ko asteors priekš manis nospēra kādā suvenīrbodē;D


2004.
Melnais Venēcijas zvaniņš: no mana oho.lv krustdēla Laskovij_Merzavec (pēc tā brauciena viņš bija pilnīgi pārņemts ar karnevālu!).
Londonas Tauver-Bridžs no ICHI (arī oho). Nu jau kādus 4 gadus viņa tur dzīvo - plaukst un zeļ!;)
Briseles zvaniņš - mans pirmais ārzemiju brauciens, mans pirmais lidojums virs mākoņiem (jā, jā, tādā cienījamā vecumā!;)).
St. Patrika arfa no Īrijas - tobrīd asteora mīļotā persona tur dzīvoja.


2005.
Londonas brauciens. Zvaniņu izvēlējās Juniors (patiesībā mēs ar asteoru gribējām mierīgi iedzert alu un uzpīpēt, tāpēc jaunēklim tika izsniegta nauda un ierādīta suvenīrbode pāri ielai, piesakot, ka tā ir liela atbildība - izvēlēties mātes kolekcijai zvaniņu un kādu sīku sūdiņu arī sev pašam;)).


2006.
Papagaiļa zvaniņš no "Pilsētas Svētkiem" Stokholmā - asteors.


2007.
Mani pirmie Gruzijas braucieni. Diemžēl ieliku to zvaniņu lielajā koferī, kur tas saplīsa;/ Salīmēts jau ir, bet skan tā pļerkstoši.
Čehijas zvaniņš - Rudītes pirmais ārzemju brauciens ("Nekad, nekad, nekad vairs kopā ar grupu!" tā viņa teica pēc tam).


2008.
Divi no šiem zvaniņiem stingri ņemot nemaz nav zvaniņi, bet dzindzinās visi!;)
Šis gads ir iezīmīgs ar to, ka abi ar Junioru jūlija vidū vienlaicīgi bijām Krievijā - es SOČOS, viņš - Pēterburgā. Juniors, kurš bija kopā ar vecmāmiņas naudas maku, nopirka až 2 zvaniņus (nerunāsim nemaz par visādām matrjoškām un faberžē olu pakaļdarinājumiem, ko viņš sapirka sev). Es savukārt dienvidu pilsētā zvaniņu neatradu, vienīgais priekšmets, kas tam attāli līdzinājās bija lellīte ar melodisku "kling-klang" iekšā. Starp citu, pārdevēja, kas man to notirgoja Krastmalas Promenādē, bija vienīgā smaidīgā un laipnā apkalpojošā personāla pārstāve visā pilsētā. Man gan šķiet, ka viņa vienkārši bija nedaudz iereibusi;)
Tieši Gruzijas-Krievijas kara laikā krii bija Armēnijā, no kurienes pārveda zilo stikla krustiņu (kas arī nav gluži zvaniņš, bet padzindzināt var!).
Un Islande - vēl pirms vulkāna izvirduma (asteors).


2009.
2 mani zvaniņi: Cēsis (pats janvāra sākums) un Dināna - zvaniņš Dinānas cepuma formā (par šitiem konditorejas šedevriem lasiet googlē!).
Mazais zaļais turku "podiņš pret ļaunu aci" no fanijas. Tur ir burvīgs stāsts apuškā - labprāt gribētu, lai viņa pati komentāros to ieraksta!
Un 3 zvaniņi no asteora:
klasiskais no Vašingtonas komandējuma;
ar bikštura gabaliņu - no Šveices brauciena;
pītais izstrādājums no Brazīlijas konferences. Jāsaka, ka nākamā rītā pēc dāvināšanas akta viņš vis īpaši laimīgs par savu rīcību nejutās: jo es ņi svet ņi zarja to izmantoju kā modinātāju - galu galā mums bija jādodas uz Lilli dzert vīnu!


2010.
Spīzdīgo man uzdāvināja le_minga - par godu tam, ka beidzot (pēc ilgu gadu saskaņošanas) nonāca pie manis ciemos!;)
Zvaniņš ar ordeņa pili apliecina, ka puce pagājšgad ir ciemojusies Ventspilī.
Tradicionāli 2 zvaniņi no asteora (viņš saka, ka jūtot īpašu azartu vai ik braucienā sameklēt to zvaniņu - tas neesot nemaz tik viegli):
tas ar bikštura gabaliņu (citādāks kā 2009.!) nāk no Bavārijas;
un daiļais zvaniņš zilos toņos ir no Kipras keramiķu darbnīcām. Es tā īsti nezinu - iegādāts pirms vai pēc kritiena no klints un lidojuma ar helikopteru uz slimnīcu (daži atvaļinājumus pavada ārkārtīgi stilīgi!).


P.S. Ja kāds no dāvinātajiem grib pievienot kādus aizgrābjošus stāstus, kas saistīti ar to braucienu vai pašu zvaniņu - laipni lūgti!;)