Starp citu, es noskatījos "Ilgo ceļu kapās". Gan ne visu, tb vakar un aizvakar man tanī laikā bija svarīgākas darīšanas, bet vispār noskatījos.
Un ar vairāk kā 20 gadu atstarpi tas bija visai interesanti. Vispār, no iepriekšējās reizes atceros tikai, ka galvenie vīrišķie varoņi abi man šķita briesmīgi nesmuki (vispār visi vīrišķi tur man šķita veci un neglīti) un ka bija jāraud div' vietās - kad to circenīti dziedāja un pašās beigās, kad Marta tā pret priedi atslējusies degošām acīm teica: "Tagad es esmu laimīga!" (es gan domāju toreiz - ko ta tādi veci cilvēki vairs, kāda nu tur jēga vairs no satikšanās, jāmirst tik nost, tad tagadīn es tā parēķināju, ka filmas beigās Martai ir maksimums 45 gadi, tā ka, vai die, ko vēl var sadzīvoties!)
Ja mēs atmetam to latviešu aktieriem raksturīgo un briesmīgi uz nerviem krītošo teksta deklamēšanu, tad vispār jau skatāma tā filma ir gan. Vienīgais, ka tie varoņi un viņu izgājieni... nu tādi - visai īpatnēji. Un visvairāk mani pārsteidza tas, ka to filmu vispār tolaik ir izlaiduši: bagātnieki (lielākoties) tur ir parādīti kā jauki, jūtīgi un dvēseliski ļaudis, kurmet nabagi (piemēram, kalps Pēteris) ir tādi maitas un kretīni, ka Diesapžēlojies! Marta, piedodiet par tiešumu - nepateicīga cūka un vispār sterva, kas spītības pēc sačakarē dzīvi sev un vēl veselam ļautiņu baram. Artūrs - galīgs tirliņš un kompleksains murmulis, kas kaut kādas jūtu un dzīvības pazīmes sāka izrādīt vien pēdīgā sērijā. Vienīgais Rihards (lai gan arī - Lielais Latvju Cietējs) man dikti patika, un tīri cilvēciski man viņa bij žēl visā filmas garumā.