Pilnīgi piekrītu par Rihardu. Un īstenībā pat īsti nesaprotu, kā tajos laikos pieļāva izveidot tāda veida tjipa "slikto & nepareizo" tēlu, kurš lielākajā daļā skatītāju izraisīja drīzāk simpātijas kā antipātijas. Jā, un es raudāju vēl trešajā vietā arī, kur Rihards sēdēja uz kāpnēm pēc tam, kad bija pateicis Martai, ka Artūrs ir dzīvs.
Jā, un Martas un Artūra aprakstam arī pievienojos. Bet vispār es teiktu, ka filma ir gana drosmīga tiem laikiem.