Mani reizēm mulsina, cik ļoti esmu aizmirsusi no tā, ko tik labi, nu, kaut vai viduvēji zināju skolas laikā - piemēram, vidusskolas algebras vai ķīmijas kursu. Un mani nemierina tas, ka jo daudzi mani vienaudži to visu ir aizmirsuši vēl diktāk - drīzāk skumdina. Jo man nez kāpēc liekas, ka dzīvot kā būtnei, kura prot rēķināt, vai, dzirdot organiskas vielas nosaukumu, spēj uzrakstīt tās molekulas struktūrformulu, kā arī zina kaut ko par mejozi un mitozi - nu, ka tā ir tāda drusku pilnvērtīgāka eksistence.
Tak vari sevi mierināt ar domu, ka, ja Tiešām rastos nepieciešamība zināt to, ko zināji, pietiktu vienreiz izlasīt, lai vajadzīgās zinības atgrieztos..vismaz man tā bija ar ķīmiju.
Kādā sakarā tika minēta kontrole?
Kādēļ Tu piesauc savas(?) ilūzijas?
Un, godīgi sakot, Tava komentēšanas maniere mani dara ļoti nīgru jau ļoti sen - Tu labi zini, ka mums ir virtuālās komunikācijas barjera, un Tu gandrīz vienmēr, lasot manu tekstu, uztver kaut ko pilnīgi atšķirīgu un ļoti tālu no tā, ko esmu ar to domājusi. Varbūt mums vajadzētu ar to rēķināties un vienam otru nekomentēt?
Ja tu tu Olainfarmā sintezētu manu dienišķo Omeprazola devu un bubinātu kaut ko par ķīmijas zināšanu aizmiršanu, tad gan būtu vērts satraukties.
P.S. Lielīšanās ar zināšanām ir zināšanu pielietošana.