Vakar, laizot bērnības traumu atstātās rētas, dzirdēju frāzi: "Vecāku uzdevums bija dot mums dzīvību. Viss pārējais ir bonuss." Sasodīti eksaltēti, bet patiesi.
sievietes, kam bijuši tikai aborti, netiek sauktas par vecākiem. nožņaugt bērnu (piedod, bet nelāgs teksts no tevis) - nu kaut kā nekvalificējas kā normāla ekstra.
Tā bija atbilde uz Tavu, manuprāt, dīvaino apgalvojumu, ka no šī pienākuma nav iespējams izvairīties. Es tikai minēju vienkāršākās iespējas, kā šī izvairīšanās notiek.
laabilaabi tās apstrīdētās tēzes izteicējam ir neparasta izpratne par vārdu "pienākums". manā izpratnē tās ir kādas rīcības, kas jādara, lai saglabātu kaut kādu statusu. piem., studenta pienākums ir daudzmaz mācīties - nevis iestāties augstskolā un uz to vairs nenākt, un nemācīties. futbolista pienākums ir spēlēt futbolu - nevis dabūt vietu komandā un sēdēt uz pakaļas. vecāka pienākums ir uzaudzināt bērnu - nevis radīt to un pamest. jo tad viņam atņem vecāka tiesības.
bez tam tava tēze ir pretrunā ar evolūciju. bērni, par kuriem nerūpējas vecāki, nomirst, nesasnieguši vairošanās vecumu un tātad nenododot tālāk parbērnunerūpēšanās gēnus.
un kā vēl ir kopīgs. kīvords ir pēcnācēju izdzīvotība. rūpes par bērnu nozīmē ne tikai barošanu, bet arī konkurētspējīgas personības izaudzēšanu. harmoniskās (harmoniski audzētās) personas ir labāk atalgotas un treknākas, un var bērniem labāku paiku un konkurētspējīgāku izglītību dot. tā notiek izlase. vismaz tā notika laikos, kad notika cilvēka eovlūcija.
"Oliveru Tvistu" un "Dāvidu Koperfīldu" neesi bērnībā lasījusi, vai?;) Jebšu Mārtiņa Freimaņa intervijas visos pēdējo pāris nedēļu laikrakstos?;) Pilna pasaule ar visādiem pelnrušķu stāstiem, kurus tieši vecāku rūpju trūkums ir rūdījis sīvajai konkurences cīņai. Kamēr tādas lutinātas mīļmeitņas kā es sēž un sprauž mapēs papīrus par grašiem.:)
Ja tas var mierināt - es gan neesmu tikusi lutināta, kur nu vēl bijusi mīļmeitiņas statusā, bet rezultātā daru apmēram ko tikpat bezjēdzīgu;) Tas pats vecais stāsts par skrūvi un audzināšanas neizbēgamo ietekmi.
nesmu lasījusi tās intervijas, tikai bišķi dzirdējusi. nu bet uz vienu pelnrušķi ir 100 lūzeru un alkoholiķu. tie daži veiksmes gadījumi ir izņēmumi. it kā nebūtu jūs tos alkoholiķu ciematus latgalē redzējuši.
un ja tu būtu pareizi lutināta mīļmeitiņa, tad nepurpinātu tagad par bērnības trumām!
Lūk, par milzīgo aizspriedumu, ka eksistē PAREIZĀS veiksminieku audzēšanas metodes, kurš mani kaitina jau sen, es kādreiz sarakstīšu veselu lielu traktātu!
piebildīšu - un no vecāku rūpju kvalitātes ir atkarīga cilvēku kā sugas saglabāšanās. varbūt tikai šo ļoti lielo rūpju dēļ cilvēki pašlaik tik ļoti dominē pār pārējām sugām.
ak, tas ir saskaņā ar evolūcijas bioloģijas pamatiem, nu tikpat kā 2x2. par to vārās čupām zinātnisko žurnālu - atrod jaunus un jaunus mehānismus, kā ļautiņi panāk to pēcnācēju izdzīvotību, kā instinktu līmenī uztur rūpes un kā piedabū tēviņu nest gaļu mājās.
jo cilvēkiem, atšķirībā no zivīm, ļoti ilgi ir vajadzīgas vecāku rūpes. nevar mazulis piedzimt sauso lapu kaudzē kā čūskulēns, pasauļoties un doties medībās.
pameklē uz evolution biology.
protams, populācijā vienmēr ir daļa īpatņu, kas nerūpējas par pēcnācējiem. piemēram, daudzi īpaši vaislīgi tēviņi. tas nodrošina zināmu ģenētisko daudzveidību. oi, tur vēl ir gari stāsti par daz''adām vairošanās stratēģijām.
OK, ir nepieciešamas pieaugušo īpatņu rūpes, bet tiem nav obligāti jābūt vecākiem. Sasodīti daudzās kultūrās bērnu aprūpe un mācīšana lielākoties nav bijis vecāku pienākums.
Jā, šim es arī pievienojos. Mani izaudzināja skola, jo tā bija vide, kurā es mostly uzturējos. Tagad laikam es padomātu par to, cik daudz laika būtu gatava veltīt savam bērnam, jo tā izaugsme un ietekmes, ko piedāvā skola mūsdienās, viss tas 'jauniešu tusiņš' man tomēr šķiet stipri degradējošs.
Es tagad neākstos, man tiešām nav ne mazākā priekšstata, ko Tu varētu būt domājusi ar šo vārdkopu.
30.10.0615:52
viena no cilvēku atšķirībām no dzīvniekiem ir tā, ka par saviem mazuļiem tie rūpējas ievērojami ilgāku laiku kā vairums dzīvnieku sugu. turkāt rūpējas ne tikai par fizisko attīstibu, bet arī garīgo. var jau piesaukt gadījumus par mātēm/vecākiem, kuri šo uz sevi neattiecina, bet tie, gribētos ticēt, ir sliktākie piemēri no sliktākajiem
Nuja, nuja. mūsdienu rietumniekam norma ir uzskatīt vecāku rūpes par svētu pienākumu, līdz atvase sasniedz pilngadību. Bet tā nav sugai raksturīga iezīme.:)
30.10.0616:11
nezinu, krii, man liekas, ka nevajag tik traki vicināties ar tiem smagajiem vārdiem kā svēti, glorificēt un tamlīdzīgi. Tu taču nevari apstrīdēt, ka mēnesi veca bērna un kaķēna tādā pašā vecumā eksistence ir atkarīga no stipri atšķirīgiem apstākļiem. Turklāt, ja mēs gribam norādīt uz rietumu kultūras trūkumiem, tad derētu piebilst, ka rūpes par bērnu nenozīmē spēļu lācīti vai zoloģisko dārzu. Arī ne rietumu kultūrās par būtisku pienākumu tiek uzskatīta iniciācija.
Bet mazuļa/jaunuļa aprūpe līdz iniciācijai un iniciācija nebūt ne vienmēr ir vecāku, ļoti bieži tā ir kopienas kolektīvā atbildība. Un man nav nekāda īgnuma pret Rietumu kultūru, kurā esmu ļoti labi adaptējusies un tās aizspriedumiem/pirmsspriedumiem savu domāšanu pielāgojusi. Man tikai reizēm gibas ieraudzīt lietu citas šķautnes.
30.10.0621:05
jau kādu komentārus atpakaļ, sapratu, ka lūkojos nepareizā virzienā, proti, neesmu izpratusi Tavu domu. Tu runā par bioloģisko vecāku neobligāto lomu cilvēkbērna izaugsmē. Protams, jāpiekrīt. Tikai man, ar to ciešo saikni, kāda ir ar manu ģimeni, ir grūti iedomāties, ka pasaules atklājēji nav vecāki. my mistake
Eee, Tu varbūt nesaprati manu domu: ja es ar šodienu pārtrauktu Junioram gatavot ēst, pirkt drēbes, glāstīt galviņu bēdu reizēs un sūtīt katru dienu skolā, šī MAN būtu ļoti ērta atruna!;)
Man tagad nav laika izklāstīt visu garo un sarežģīto kontekstu. Pamatdoma bija - ja reiz mēs šobrīd esam dzīvi, mums vairs nav ko pārmest saviem vecākiem, pat, ja viņi būtu mūs pametuši tūlīt pēc mūsu piedzimšanas.
Absolūti nesapratu, ko šī piezīme nozīmē mana ieraksta kontekstā. Bet pie tā, ka mēs ar Tevi nesaprotamies, esmu pārāk pieradusi, lai izplūstu diskusijā.
Protams, ja kāds no Taviem vecākiaem ir licis pakārt kādu Tavu draugu vai brāli, Tu vari viņam to pārmest. Bet tas neizriet no viņa vecāka statusa attiecībā pret Tevi. Ja gribam, lai analoģija ir konsekventa.
Exactly. Jebkuram cilvēkam ir tiesības izlamāt savu pāri darītāju, un uzskatīt, ka pāridarītājs ir atbildīgs par nodarīto, neatkarīgi no tā, kāds ir pāridarītāja statuss. Tad kādēļ lai vecāki būtu atbrīvoti no bērnu nosodījuma?
Man liekas, ka krietna daļa diskusijas šeit ir saistīta ar atšķirīgām izpratnēm par to, kas ir šis "uzdevums". Ja bioloģisks uzdevums, tad jāskatās, cik ilgi savas atvases kopj citi primāti. Ja morāls / sociāls, tad absolūtas atbildes imho nav, teiksim "kristīgā", "Rietumu", šķiet, sliecas uz "kamēr būs patstāvīgs, un vēl bik", bet Spartā, ja atmiņa mani neviļ, bērni diezgan ātri nonāca kopienas, nevis vecāku, aprūpē.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
jo nav taču iespējams variants, ka kādam bērnam būtu vecāks, kas viņam nav devis dzīvību.
nožņaugt bērnu (piedod, bet nelāgs teksts no tevis) - nu kaut kā nekvalificējas kā normāla ekstra.
tās apstrīdētās tēzes izteicējam ir neparasta izpratne par vārdu "pienākums".
manā izpratnē tās ir kādas rīcības, kas jādara, lai saglabātu kaut kādu statusu.
piem., studenta pienākums ir daudzmaz mācīties - nevis iestāties augstskolā un uz to vairs nenākt, un nemācīties. futbolista pienākums ir spēlēt futbolu - nevis dabūt vietu komandā un sēdēt uz pakaļas. vecāka pienākums ir uzaudzināt bērnu - nevis radīt to un pamest. jo tad viņam atņem vecāka tiesības.
bērni, par kuriem nerūpējas vecāki, nomirst, nesasnieguši vairošanās vecumu un tātad nenododot tālāk parbērnunerūpēšanās gēnus.
Tam, kas tieši palīdz tev izdzīvot līdz patstāvīgas barošanās sākumam, ar tavu reproduktīvo spēju saglabāšanos nav nekā kopīga.
rūpes par bērnu nozīmē ne tikai barošanu, bet arī konkurētspējīgas personības izaudzēšanu.
harmoniskās (harmoniski audzētās) personas ir labāk atalgotas un treknākas, un var bērniem labāku paiku un konkurētspējīgāku izglītību dot. tā notiek izlase. vismaz tā notika laikos, kad notika cilvēka eovlūcija.
Jebšu Mārtiņa Freimaņa intervijas visos pēdējo pāris nedēļu laikrakstos?;)
Pilna pasaule ar visādiem pelnrušķu stāstiem, kurus tieši vecāku rūpju trūkums ir rūdījis sīvajai konkurences cīņai.
Kamēr tādas lutinātas mīļmeitņas kā es sēž un sprauž mapēs papīrus par grašiem.:)
nu bet uz vienu pelnrušķi ir 100 lūzeru un alkoholiķu. tie daži veiksmes gadījumi ir izņēmumi.
it kā nebūtu jūs tos alkoholiķu ciematus latgalē redzējuši.
un ja tu būtu pareizi lutināta mīļmeitiņa, tad nepurpinātu tagad par bērnības trumām!
jo cilvēkiem, atšķirībā no zivīm, ļoti ilgi ir vajadzīgas vecāku rūpes. nevar mazulis piedzimt sauso lapu kaudzē kā čūskulēns, pasauļoties un doties medībās.
pameklē uz evolution biology.
protams, populācijā vienmēr ir daļa īpatņu, kas nerūpējas par pēcnācējiem. piemēram, daudzi īpaši vaislīgi tēviņi. tas nodrošina zināmu ģenētisko daudzveidību. oi, tur vēl ir gari stāsti par daz''adām vairošanās stratēģijām.
(bet nu man jāiet prom)
Tagad laikam es padomātu par to, cik daudz laika būtu gatava veltīt savam bērnam, jo tā izaugsme un ietekmes, ko piedāvā skola mūsdienās, viss tas 'jauniešu tusiņš' man tomēr šķiet stipri degradējošs.
Bet tā nav sugai raksturīga iezīme.:)
Un man nav nekāda īgnuma pret Rietumu kultūru, kurā esmu ļoti labi adaptējusies un tās aizspriedumiem/pirmsspriedumiem savu domāšanu pielāgojusi. Man tikai reizēm gibas ieraudzīt lietu citas šķautnes.
Tikai ir cita lieta - kad cilvēki sāk šo Atrunu pielietot Jebkurā Situācijā, tikai neaizmirstot sev gan Pieprasīt rūpes un gādību;/
Man tagad nav laika izklāstīt visu garo un sarežģīto kontekstu. Pamatdoma bija - ja reiz mēs šobrīd esam dzīvi, mums vairs nav ko pārmest saviem vecākiem, pat, ja viņi būtu mūs pametuši tūlīt pēc mūsu piedzimšanas.
P.S. Es nupat sāku brokastīs pārlasīt vienu psihoterapeita Kozlova grāmatu - tie ir Svētki!;)))
Bet pie tā, ka mēs ar Tevi nesaprotamies, esmu pārāk pieradusi, lai izplūstu diskusijā.
Ja gribam, lai analoģija ir konsekventa.