Vakar, laizot bērnības traumu atstātās rētas, dzirdēju frāzi: "Vecāku uzdevums bija dot mums dzīvību. Viss pārējais ir bonuss." Sasodīti eksaltēti, bet patiesi.
Eee, Tu varbūt nesaprati manu domu: ja es ar šodienu pārtrauktu Junioram gatavot ēst, pirkt drēbes, glāstīt galviņu bēdu reizēs un sūtīt katru dienu skolā, šī MAN būtu ļoti ērta atruna!;)
Man tagad nav laika izklāstīt visu garo un sarežģīto kontekstu. Pamatdoma bija - ja reiz mēs šobrīd esam dzīvi, mums vairs nav ko pārmest saviem vecākiem, pat, ja viņi būtu mūs pametuši tūlīt pēc mūsu piedzimšanas.
Absolūti nesapratu, ko šī piezīme nozīmē mana ieraksta kontekstā. Bet pie tā, ka mēs ar Tevi nesaprotamies, esmu pārāk pieradusi, lai izplūstu diskusijā.
Protams, ja kāds no Taviem vecākiaem ir licis pakārt kādu Tavu draugu vai brāli, Tu vari viņam to pārmest. Bet tas neizriet no viņa vecāka statusa attiecībā pret Tevi. Ja gribam, lai analoģija ir konsekventa.
Exactly. Jebkuram cilvēkam ir tiesības izlamāt savu pāri darītāju, un uzskatīt, ka pāridarītājs ir atbildīgs par nodarīto, neatkarīgi no tā, kāds ir pāridarītāja statuss. Tad kādēļ lai vecāki būtu atbrīvoti no bērnu nosodījuma?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tikai ir cita lieta - kad cilvēki sāk šo Atrunu pielietot Jebkurā Situācijā, tikai neaizmirstot sev gan Pieprasīt rūpes un gādību;/
Man tagad nav laika izklāstīt visu garo un sarežģīto kontekstu. Pamatdoma bija - ja reiz mēs šobrīd esam dzīvi, mums vairs nav ko pārmest saviem vecākiem, pat, ja viņi būtu mūs pametuši tūlīt pēc mūsu piedzimšanas.
P.S. Es nupat sāku brokastīs pārlasīt vienu psihoterapeita Kozlova grāmatu - tie ir Svētki!;)))
Bet pie tā, ka mēs ar Tevi nesaprotamies, esmu pārāk pieradusi, lai izplūstu diskusijā.
Ja gribam, lai analoģija ir konsekventa.