Šodien padomāju un sapratu, ka nekad mūžā neesmu nevienam vīrietim gatavojusi ēst. Ja neskaita kūku, ko uzcepu brālēna dzimšanas dienai, kad man bija septiņpadmit gadu un iepaticies viens no viņa draugiem.
Laikam nav jābrīnās, ka neviens mani neprec.
Laikam nav jābrīnās, ka neviens mani neprec.
esmu daudz gatavojusi ēst - vīriešiem, sievietēm, bērniem, radiniekiem, pati sev. Un, čto intjeresno: kad gatavoju bērniem, sievietēm, radiniekiem - vienmēr izdodas sasodīti garšīgi! Kad sev - vai nu ļoti garšīgi vai interesanti (ja eksperimentēju;)). Toties vīriešiem - pirmo reizi gatavojot, vienmēr sanāk kaut kāda šaize pat ar visvienkāršākajiem ēdieniem! Un neko - ēd un nežagojas, pat slavē. Secinājums - vai nu derdzīgi lišķi vai nekā laba dzīvē nav redzējuši;) Ienāca prātā, ka laikam zemapziņa spēlējas: "Nedo Dies iebarot! Nedo Dies!";)))
Nav jau slikti, ka ir kāds ēdājs, citādi diezgan daudz ēdienu vlom gatavot vienai personai. Galvenais - panākt, ka traukus mazgā!
Ai, man nav problēmas ēst vienus salātus vai zupu 3 dienas;)))
;)))
Pēc vairākiem gadiem viņš apprecējās ar citu jaunuvi, par kuras kulinārajām dotībām nav īstas skaidrības, un cik zināms, rīsu tests viņai nebija jāiziet.
Kāda tad ir morāle - cik pacietīgai jābūt sievietei (nu, tikpat labi arī vecim) šādā situācijā ? Man liekas, ka tas viss ir fufelis un patiesībā nostrādā kautkādi feromoni vai kā tās smakas sauc, nu kā bitītēm, kad sajūt un ir - alles, vļip ačkarik. Un galu galā, vairumā gadījumu tas ir tāpat kā ar fotoaparātu - gari izvēloties, kārotais modelis tiek noņemts no ražošanas un nākamajam ir mazāka matrica, un svarīgākais - bildes taisa visi aparāti, lielāka nozīme ir tad, kad jālielās ar megapikseļiem.