Jāpiezīmē, ka gandrīz jebkuru cilvēku, kuru es uzskatu par gudru un ar kuru esmu bijusi kaut vai paviršā saskarsmē (vienalga - virtuālā vai klātienes) vairāk par gadu, man ir vismaz reizi, bet visbiežāk - vairākkārt gadījies pieķert kāda it kā vispārzināma fakta nezināšanā, nepamatotā vispārinājumā, argumentācijas kļūdā, paviršībā vai seklumā, vērtējot kādu parādību. (Baidos pat iedomāties, cik bieži ko tādu demonstrēju pati, bet šis nav pašsaustīšanās ieraksts.)
Un tomēr - šie paši cilvēki ir demonstrējuši arī pārsteidzošu erudīciju kādā noteiktā jomā, spējuši norādīt uz līdz šim slēptām sakarībām, izgaismojuši vispārzināmajā jaunas, iepriekš nemanītas šķautnes.
Un es turpinu viņus uzskatīt par gudriem.
Un tomēr - šie paši cilvēki ir demonstrējuši arī pārsteidzošu erudīciju kādā noteiktā jomā, spējuši norādīt uz līdz šim slēptām sakarībām, izgaismojuši vispārzināmajā jaunas, iepriekš nemanītas šķautnes.
Un es turpinu viņus uzskatīt par gudriem.
Un viss jau ir relatīvs. Ja mēs salaistu kopā kodolfiziķi un, re ku, tepat paņemsim kādu antropologu, un viņi viens otra zināšananas vērtētu caur savas zinātnes prizmu, viņi varētu nospriest, ka otram nav pilns kalendārs.
Rezumē - izdarīt secinājumus par cilvēka intelektuālajām spējām tikai pēc kļūdām būtu riskanti. Un kas gan tā būtu par baudu ielaisties gudrās sarunās ar cilvēkiem, ko vērtējam kā savus intelektuālus līdziniekus, ja tajās nevarētu zināmā mērā atslābt un nebaidīties no iepriekšminēto kļūdu pielaišanas, zinot, ka otrs tomēr sapratīs, vai, ja nesapratīs, tad pirms secinājumu izdarīšanas par tavām intelektuālajām spējām, pārjautās, precizēs vai norādīs uz pieļauto kļūdu
Nu vot šitāds mums ir Kalviņš ar ūdens atmiņu, kompartmentalizācija laikam.