Kurvjzieža kontemplācijas

krii

28.2.17 12:45

Nabaga Špenglers, ceru, ka viņš mierīgi dus savā kapā un nenojauš, kā daži piesmej viņa darbus. Kad lasu normālā dienas avīzē (nevis "Apriņķis.lv" vai citā sūdā) citētu LU pasniedzēju, kurš - ja vien intervētājs nav bijis pārdzēris jēgu un līdz nepazīšanai izkropļojis tekstu - saka "Starp citu, Eiropas civilizāciju Špenglers raksturoja kā faustisko civilizāciju – to, kura pārdeva savu dvēseli materiālās labklājības un varas dēļ.", man nenāk smiekli. Man gribas aizbraukt nolikt puķīti gan uz Špenglera, gan Gētes kapa un atvainoties par savu tautiešu neārstējamo stulbumu.

• 66 raksta
• ir doma

• thel

  28.2.17 19:15

  

  Ātra atbilde. Runa nav par to, ka Šekspīrs būtu sliktāks par mūsdienu autoriem. Runa ir par to, ka Tumans nez kāpēc norāda, ka pagrimuma pazīme ir neinteresēšanās par klasiskiem autoriem vai arī šo autoru "nepareizas" mākslinieciskas interpretācijas. Piedod, bet mani nepārliecina norādes uz šādu vienu universālu gaumes standartu. Daudzi tomēr tagad meklē tuvāku un mūsdienīgāku mākslas valodu un izspausmes (Šekspīrs arī modernizēja savai auditorijai daudzus sižetus). Šaubos, vai par to vajadzētu kādam pārmest. Turklāt - ja jau kritizē masu kultūru - tad ir jāatminās, ka klasiskie autori tomēr bija sava laika popkultūra.
  
  Otrs iebildums saistītos ar pavisam vienkāršu nespēju orientēties laikmetīgās mākslās. Taču ja jau visa Rietumu kultūra pagrimst, tad arī mākslas līdz ar to. Tad arī parādās tādī brīnumaini iebildumi kā "es arī tā varētu" u.tml. Pat nepainteresējoties, ka arī mākslas izpausmes un formas var mainīties utt.
  
  Secinājumu vietā. Tagad nav nemaz tik slikti. Kultūra, manuprāt, ir drošībā.

  • Atbildēt
  • Iepriekšējais
  • Diskusija

  • gnidrologs

    28.2.17 20:20

    

    Ja ar ''laikmetīgo mākslu'' tiek domāti ekshibicionisti, kas apsmērē sevi ar sūdiem, jo tas dziļi simbolizē kaut ko, atonāla mūzika, randomā apšvīkāti audekli, nihilistiska literatūra un tamlīdzīgas novitātes, tad tur nav iekš kā ''orientēties''. Tas viss ir sūds, nereti tiešā nozīmē. Es zinu, ka mūsdienās ir dažādu sfēru mākslinieki, kas vēl ar vien tur cieņā tradicionālo izpratni par mākslas sūtību, tas ir, skaistumu un eksaltāciju, bet tie jau tad laikam neskaitās ''aktuāli'' vai kā? Gribētos saprast konkrētāk iekš kā tad jūsuprāt Tumans neorientējas.
    Vienīgais, ko es vēl varētu saprast ir vēsums pret senatnīgu prozu, kas arī man šķiet nedaudz kokaina (lai gan visu cieņu Servantesam, Bokačo utml.) un ne gluži par to, kas mani interesē, bet piemēram ja salīdzina 19o un 20/21o gadsimtu literatūra, tad pirmais, man šķiet ne mazāk ''aktuālāls'' par pēdējiem, ja vien netiek salīdzināta tīri izklaidējoša literatūra.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • thel

      28.2.17 21:41

      

      Baudi tādu mākslu, kādu vien vēlies. Neviens par to netaisās neko pārmest. Ja nepatīk kaut kādas mākslas izpausmes - ok, katram ir sava gaume. Un aktuāli ir tas, kas katram konkrētā brīdī interesē. Es tikai iebilstu pret skaļiem vārdiem un vispārinājumiem. Ar mākslu/kultūru viss ir kārtībā. Notiek tik daudzas lietas, ka katrs var atrast sev interesējošo. Tiesa, normatīvi uzstādījumi, ka mākslai ir jābūt skaistai u.tml., nedaudz atgādina nacistu retoriku par deģenerātu mākslu.
      
      Par skaistumu un eksaltāciju pagātnē... Tas arī nav nemaz tik viennozīmīgi. Atveram jau pieminēto Šekspīru: daudzās vietās rupji joki zem jostasvietas. Daudzi darbi viņam bija rakstīti tā, lai uz skatuves parādītu pēc iespējas vairāk asinis un seksa. Piem., "Tits Andronijs" - Tarantino no tā vēl varētu daudz ko mācīties. Šādus piemērus var saukt ļooti daudz. + ironiskā kārtā Servantesa Kihots bieži tiek pieminēts kā postmodernās literatūras priekšstecis.
      
      

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais
      • Diskusija

      • gnidrologs

        28.2.17 23:44

        

        Realitāte ir skaļa un vispārīga, tāpēc neredzu problēmu ar skaļiem vārdiem un vispārinājumiem. Viedoklis, ka ar moderno kultūru viss štokos arī ir vispārinājums, ja kas.
        
        Ja uzskatīt, ka skaistums, gudrība un vispārīgi sakot 'labais' ir tas, kas mākslu padara par dvēseles mierinājumu un ceļu uz transcendenci, nozīmē būt vienā laivā ar nacistiem, tad labprāt esmu nacists.
        
        Attiecībā uz vulgaritāti ģēniju darbos un ''laikmetīgajā mākslā'', tad ir liela atšķirība vai tā tiek izmantota kā līdzeklis, lai parādītu cilvēciskas vājības vai tā vienkārši kā pašmērķis. Šoks šoka pēc. Riebīgums riebīguma pēc. Viss priekš ponta. Cuz it's, like, so edgy. Kā krucifiks urīna burkā. Pie tam man vienmēr licies, ka Šekspīrs tiek cildināts pamatā kā briljants formas meistars, lielisks dzejdaris ar bagātu un netriviālu izteiksmes veidu, nevis ģeniālu sižetu autors vai angļu Dostojevskis.
        
        Tas, ka no mūsdienās radītā katrs var atras kaut ko savu, protams, ir tiesa, bet tas neatbild uz jautājumu par to vai laikmetīgā māksla kopumā ir vienlīdz vērīgā kā nelaikmetīgā. Tieši laikmetīgā, aļa pisuāri, melni kvadrāti un varošanas tuneļi. Tie, kas mūsdienās nodarbojas ar vecā tipa formām (tām, kur centrā ir estētika un/vai tieksme uz transcendentālo) ir renesanses cilvēki un laikam taču par laikmetīgiem vai ''aktuāliem'' nav uzskatāmi.

        • Atbildēt
        • Iepriekšējais
        • Diskusija

        • junona

          1.3.17 00:49

          

          Pag, tev, kurš "labprāt ir nacists" "laikmetīgā māksla" apstājas kaut kur pie pisuāriem un melnajiem kvadrātiem? Lai tā būtu, tomēr rodas nelāgs iespaids, ka arī par šiem nu jau krietnu laiku atpakaļ tapušajiem darbiem tavas zināšanas ir trūcīgas. Es saprotu, ka var būt dažādas intereses, gaume utt., bet šī ir vienkārši savas aprobežotības eksponēšana.

          • Atbildēt
          • Iepriekšējais
          • Diskusija

          • gnidrologs

            1.3.17 02:48

            

            Tad kas būtu tie trū labie piemēri iz laikmetīgās mākslas? Mūsdienās daudzi mākslinieki turpina radīt jaunus darbus stilos, kas ir tradicionāli, tātad tos nevar skatīt kā laikmetīgus. Kas tad skaitās post-pisuāru māksla? Atzīstu, ka varbūt tiešām esmu palaidis garām kādu jaunu pavērsienu, it īpaši tēlotājmākslā, par kuru neinteresējos intensīvi.

            • Atbildēt
            • Iepriekšējais
            • Diskusija

            • krii

              1.3.17 07:11

              

              Zīmīgi, ka viskategoriskākos spriedumus Tu izsaki tieši par jomu, par kuru, kā pats atzīsti, interesējies mazāk nekā par citām.
              Un jā, "Melnais kvadrāts" ir radīts pirms vairāk nekā 100 gadiem -1913.gadā, atsaukties uz to kā mūsdienas raksturojošu, nav prātīgi.

              • Atbildēt
              • Iepriekšējais
              • Diskusija

              • gnidrologs

                1.3.17 08:27

                

                Kas tad IR vairāk raksturīgs mūsdienām no tā, kas jau sen nav ticis izdomāts un realizēts senāk?

                • Atbildēt
                • Iepriekšējais
                • Diskusija

                • krii

                  1.3.17 08:47

                  

                  Neesmu eksperte, negrasos lasīt lekciju. Tavā rīcībā ir viss plašais internets, bibliotēkas un izstāžu zāles. Pameklē pats atbildes, ja tiešām interesē un negribas saglabāt fiksāciju uz kakām, pisuāriem un 20.gadsimta sākumu.

                  • Atbildēt
                  • Iepriekšējais

          • norkoz

            1.3.17 10:34

            

            tur tas kritikas point ka melnā kvadrātā laikmetīgā māksla sākas un beidzas- tālāk nav dzīvas kustības- par to ir Bergmana "čūskas ādas" metafora kura ir beigta un iekšās izēdušās skudras to kustina, bet šai kustībai vairs nav virziena; +Tatjanas Tolstajas eseja par kvadrātu

            • Atbildēt
            • Iepriekšējais

      • norkoz

        1.3.17 10:25

        

        ikkatram štrumentam reiz pienāk tā diena, kad no visām funkcijām pāri paliek labi ja viena- pēdējā ir estētiskā un pēdējie objekti ir stīmpanciskās rakstāmmašīnas kas joprojām spēj greznot interjeru, salūzuši televizori to vairs nespēj

        • Atbildēt
        • Iepriekšējais