Kurvjzieža kontemplācijas

krii

28.2.17 12:45

Nabaga Špenglers, ceru, ka viņš mierīgi dus savā kapā un nenojauš, kā daži piesmej viņa darbus. Kad lasu normālā dienas avīzē (nevis "Apriņķis.lv" vai citā sūdā) citētu LU pasniedzēju, kurš - ja vien intervētājs nav bijis pārdzēris jēgu un līdz nepazīšanai izkropļojis tekstu - saka "Starp citu, Eiropas civilizāciju Špenglers raksturoja kā faustisko civilizāciju – to, kura pārdeva savu dvēseli materiālās labklājības un varas dēļ.", man nenāk smiekli. Man gribas aizbraukt nolikt puķīti gan uz Špenglera, gan Gētes kapa un atvainoties par savu tautiešu neārstējamo stulbumu.

• 66 raksta
• ir doma

• gnidrologs

  28.2.17 23:44

  

  Realitāte ir skaļa un vispārīga, tāpēc neredzu problēmu ar skaļiem vārdiem un vispārinājumiem. Viedoklis, ka ar moderno kultūru viss štokos arī ir vispārinājums, ja kas.
  
  Ja uzskatīt, ka skaistums, gudrība un vispārīgi sakot 'labais' ir tas, kas mākslu padara par dvēseles mierinājumu un ceļu uz transcendenci, nozīmē būt vienā laivā ar nacistiem, tad labprāt esmu nacists.
  
  Attiecībā uz vulgaritāti ģēniju darbos un ''laikmetīgajā mākslā'', tad ir liela atšķirība vai tā tiek izmantota kā līdzeklis, lai parādītu cilvēciskas vājības vai tā vienkārši kā pašmērķis. Šoks šoka pēc. Riebīgums riebīguma pēc. Viss priekš ponta. Cuz it's, like, so edgy. Kā krucifiks urīna burkā. Pie tam man vienmēr licies, ka Šekspīrs tiek cildināts pamatā kā briljants formas meistars, lielisks dzejdaris ar bagātu un netriviālu izteiksmes veidu, nevis ģeniālu sižetu autors vai angļu Dostojevskis.
  
  Tas, ka no mūsdienās radītā katrs var atras kaut ko savu, protams, ir tiesa, bet tas neatbild uz jautājumu par to vai laikmetīgā māksla kopumā ir vienlīdz vērīgā kā nelaikmetīgā. Tieši laikmetīgā, aļa pisuāri, melni kvadrāti un varošanas tuneļi. Tie, kas mūsdienās nodarbojas ar vecā tipa formām (tām, kur centrā ir estētika un/vai tieksme uz transcendentālo) ir renesanses cilvēki un laikam taču par laikmetīgiem vai ''aktuāliem'' nav uzskatāmi.

  • Atbildēt
  • Iepriekšējais
  • Diskusija

  • junona

    1.3.17 00:49

    

    Pag, tev, kurš "labprāt ir nacists" "laikmetīgā māksla" apstājas kaut kur pie pisuāriem un melnajiem kvadrātiem? Lai tā būtu, tomēr rodas nelāgs iespaids, ka arī par šiem nu jau krietnu laiku atpakaļ tapušajiem darbiem tavas zināšanas ir trūcīgas. Es saprotu, ka var būt dažādas intereses, gaume utt., bet šī ir vienkārši savas aprobežotības eksponēšana.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • gnidrologs

      1.3.17 02:48

      

      Tad kas būtu tie trū labie piemēri iz laikmetīgās mākslas? Mūsdienās daudzi mākslinieki turpina radīt jaunus darbus stilos, kas ir tradicionāli, tātad tos nevar skatīt kā laikmetīgus. Kas tad skaitās post-pisuāru māksla? Atzīstu, ka varbūt tiešām esmu palaidis garām kādu jaunu pavērsienu, it īpaši tēlotājmākslā, par kuru neinteresējos intensīvi.

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais
      • Diskusija

      • krii

        1.3.17 07:11

        

        Zīmīgi, ka viskategoriskākos spriedumus Tu izsaki tieši par jomu, par kuru, kā pats atzīsti, interesējies mazāk nekā par citām.
        Un jā, "Melnais kvadrāts" ir radīts pirms vairāk nekā 100 gadiem -1913.gadā, atsaukties uz to kā mūsdienas raksturojošu, nav prātīgi.

        • Atbildēt
        • Iepriekšējais
        • Diskusija

        • gnidrologs

          1.3.17 08:27

          

          Kas tad IR vairāk raksturīgs mūsdienām no tā, kas jau sen nav ticis izdomāts un realizēts senāk?

          • Atbildēt
          • Iepriekšējais
          • Diskusija

          • krii

            1.3.17 08:47

            

            Neesmu eksperte, negrasos lasīt lekciju. Tavā rīcībā ir viss plašais internets, bibliotēkas un izstāžu zāles. Pameklē pats atbildes, ja tiešām interesē un negribas saglabāt fiksāciju uz kakām, pisuāriem un 20.gadsimta sākumu.

            • Atbildēt
            • Iepriekšējais

    • norkoz

      1.3.17 10:34

      

      tur tas kritikas point ka melnā kvadrātā laikmetīgā māksla sākas un beidzas- tālāk nav dzīvas kustības- par to ir Bergmana "čūskas ādas" metafora kura ir beigta un iekšās izēdušās skudras to kustina, bet šai kustībai vairs nav virziena; +Tatjanas Tolstajas eseja par kvadrātu

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais