Vēlreiz paskatoties uz psihoanalīzi ar feminismā svaigi trenētu skatienu, man jāsaka, ka līdzās lielajām un redzamajām auzām (Freids ar savu peņa skaudību un "sievietes noslēpumu", Lakāns ar savu Tēva simbolisko kārtību) vislielākās briesmas tomēr slēpjas šķietami nevainīgajās Junga auziņās ar anima/animus nošķīrumu, jebšu tādējādi tiek postulēta un par svētu turēta sievišķā/vīrišķā binārās opozīcijas visnegantākā šķautne - iespēja pārnest uz vīrišķo visu, kas attiecīgajā kultūras situācijā tiek uzskatīts par vērtīgu (nu, tur racionalitāte, teiksim, spēks, spars, spalgums, briedums), atstājot sievišķajai pusei visu to, kas atzīstams dotajā kontekstā par mazāknozīmīgu - visādi tur maigumiņi, glāsnumiņi, emocijas un kaislības, kuras jāpārvar, jāapvalda, jāpakļauj utt.
Attiecīgi - jungiānis, redzot loģisku, aukstasinīgi spriest spējīgu un izlēmīgu sievieti teiks, ka izpaužas viņas animus, savukārt, par gļēvu un vāju histērisku vīrieti (tāds kā bāba, vai ne?) teiks, ka viņš ļauj dominēt savai sievišķajai pusei. Un kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka navne jūda, ne grieķa, ne sievišķo, ne vīrišķo "psihes elementu"? Arī tad, ja noteikti uzvedības modeļi ir biežāk raksturīgi viena vai otra dzimuma (etnosa, asinsgrupas, ādas krāsas, valodas lietojuma, reliģiskās pārliecības, ievietojiet vēlamo) pārstāvim?
Attiecīgi - jungiānis, redzot loģisku, aukstasinīgi spriest spējīgu un izlēmīgu sievieti teiks, ka izpaužas viņas animus, savukārt, par gļēvu un vāju histērisku vīrieti (tāds kā bāba, vai ne?) teiks, ka viņš ļauj dominēt savai sievišķajai pusei. Un kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka nav
-) par puņķiem un asarām no ķīmijas, tās, kas smadzenēs: "vīrieši neraud" ir salīdzinoši pajauna kultūras norma; šis jautājums mani ieinteresēja, kad lasīju Baltazaru Rusovu, kurš aprakstīja savas asaras pa labi un pa kreisi; meklējot jau vairāk, atradu, ka ir viena dārga grāmata par vīriešu raudāšanas vēsturi, bet neatradu pirātisku versiju;
-) mūsdienu R-kultūras binārais skatījums uz starpdzimumu attiecību psiholoģiju: vīrieši grib seksu, sievietes grib mīlu; seno grieķu skatījums: sievietēm interesē tikai dzīvnieciskais, īstu mīlu māk tikai vīrieši;
-) dzimumi un hormoni: abu dzimumu pārstāvju ķermenīšos riņķo gan "vīrišķie", gan "sievišķie" hormoni, un to līmenis ir stipri individuāls (ja radās jautājums par "" - tas tāpat kā ar "laimes" un "mīlestības" hormoniem - kaut ko jau mēs tiem it kā zinām, bet tur vēl ir tik daudz kā neizpētīta)
-) indijas, ēģiptes, grieķijas; bet ir arī visādas etnogrāfiski aprakstītas kopienas, kurās ir pavisam "dīvainas" dzimumu lomas; vēl vairāk - pati uztvere par dzimti nav viennozīmīga, dzimte var tikt saistīta ar sociālo stāvokli (atraitne saņem mantojumu, tādēļ apņem sievu, kas aprūpēs mājas soli), ar vecumu (bērni līdz pubertātei netiek nošķirti dzimtes ziņā; veci vīrieši pāriet "sieviešu" dzimtē savas lomas kopienā dēļ)
-) pamēģini domu eksperimentu: ja patriarhija ir veidojusies fizisku atšķirību dēļ, kuras mūsdienu tehnoloģiskās attīstības laikmetā vairs nav būtiskas, kādēļ būtu jāturpina kultivēt vēsturiskie aizspriedumi? (ar asins nolaišanu arī nu jau reti, kad ārstē, vai ne?)
Un uzreiz: vai patriarhālas sabiedrības izveidošanās ticamāks skaidrojums ir psiholoģiskās atšķirības, kas viena otru izslēdz, un kuras mēs iegūstam, ja sametam vienā lielā katlā milzumdaudz cilvēku un izvelkam vidējo, jebšu fiziskās atšķirības, kam pieplusojās adaptācijas visādām tam laikam jaunām pasaules kārtībām? (Piem., kad ir pilsēta, tad ir iespējami varenie un pakļautie; kamēr kopienā ir 20-30 cilvēku, katra indivīda labklājība ir svarīga visas kopienas izdzīvošanai.)
5.Nevaru izmēģināt to domu eksperimentu, jo neesmu feminists, neuzskatu, ka mūsdienās eksistē patriarhija vietās, kurās mūsdienu tehnoloģiskā attīstība ir nolīdzinājusi starpdzimumu atšķirības lielākā vai mazākā mērā, taču jā, būšu ļoti pateicīgs, ja Tu man izskaidrosi, kas tad ir šī patriarhāta izveidošanās pamatā, ja jau starpdzimumu atšķirību psiholoģijā nav?
P.S. Nekur neesmu apgalvojis arī, ka ir psiholoģiskās atšķirības, kas viena otru izslēdz, ir kaut kādi kopumi, kas atrodas dažādas stabilitātes(arī psiholoģiskā stabilitāte ir viens no faktoriem) līdzsvara stāvoklī un tomēr šis kopuma līdzsvars starp dzimumiem ir atšķirīgs, ja paņemam grupas, nevis atsevišķus indivīdus.
Vispār nu jau paņēmām par plašu šito visu, vajadzēja darīt vienkāršāk, krii vajadzēja ierakstīt "sievietes un vīrieši ir vienādi, urā!", man, ka ieraksts - stulbība, tad krii, ka es pats stulbs, Tev, ka vīrieši un sievietes un vienādi, jo atšķirību nav, lai tak es padomāju loģiski un iestātotos atkal miers un klusums klajumā :)))
Apmēram, tā kā pasludināt - LOL, kāpēc jūs nesakāt, ka Zeme stāv uz trim vaļiem, tad taču es varētu uzreiz iepostēt bildi no wikipdijas un pateikt, ka jūs esat muļķi.
Varbūt tāpēc, ka mēs nedomājam par trim vaļiem, ko?
ahujeķ
Arī ieraksta sākotnējā doma balstās uz šīs premisas - ka atšķirības pastāv, taču svarīgs ir saturs, ar ko piepilda vienu vai otru konceptu, un tas nav gluži tas, ko piedāvā pirms 100 gadiem dzīvojošie baltie buržuju kodolģimenīšu vīrieši , kas kļuva par pirmajiem psihoanalītiķiem. Vai vismaz - tas nav Tikai Tas.
Par P.S. Ok, piedāvājumā vēl viens domu eksperiments. Pieņemsim, ka tā patiešām ir -
virspusējivispārīgi skatoties, mēs varam ar bezmaz vai eksaktām pretenzijām pateikt: šis psihes elements nāk no siev/vīr bioloģijas. Protams, individuālā līmenī ir iespējamas visādas variācijas. Tādēļ: kāds labums ceļas no retorikas, kurā tiek uzsvērtas šīs striktās atšķirības grupu starpā? Vai tā palīdz tiem, kuri individuāli atbilst grupu dalījumam? Vai tā palīdz tiem, kuri individuāli neatbilst grupu dalījumam?5. Manis piedāvāto domu eksperimentu tu nevari izmēģināt, taču domu eksperiments "vīriešu hegemonija* cēlusies aiz psihes elementu atšķirībām" tev sanāk labi. Hm, vai gribi par to parunāt?
Vispār jau domu eksperiments tieši tādēļ ir eksperiments, ka aicina pārdomās uz brīdi izkāpt no saviem realitātes uztveres rāmīšiem, bet ne jau tos rāmīšus uzreiz pārkrāsot.
* mēh, kas tas tāds?