![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kāda doma uzmācīgi bieži pēdējā laikā apciemo manu prātu. Manīju to tur iebrāžamies gan jezgas sakarā ap trako pilotu, gan arī lasot par Nepālā iesprūdušajiem latvju alpīnistiem, taču pilnīgi noteikti tās nav vienīgās reizes. Neesmu vēl domu skaidri un izvērsti līdz galam izdomājusi, bet tās pamatā ir vēlme saprast lielum lielas daļas mūsdienu labklājīgo cilvēku nesatricināmo pārliecību, ka pasaule ir un tai jābūt drošai un sterilai vietai, kurā nemēdz gadīties nedz nejaušas nelaimes, nedz katastrofas, nedz slimības, nedz, pasargdies, nāve, bet, ja kas tāds tomēr gadās, tātad Kāds ir bijis nepiedodami nolaidīgs, ir steigšus jāmeklē vainīgais un ļoti jāuzmet lūpa, vienlaikus sitot kājiņu pret grīdu un brēcot pēc garantijām, ka nekas tamlīdzīgs vairs nekad negadīsies. Droši vien šī pārliecība ir nesaraujami cieši saistīta ar ticību, ka eksistē kāds noteikumu kopums, kurus stingri ievērojot, mēs visi varētu būt potenciāli mūžam laimīgi, neievainojami un, iespējams, pat nemirstīgi.
Man tas šķiet savādi, jo pati esmu pasauli allaž uztvērusi kā vietu, kur notiek itin viss, tai skaitā nelaimes, smagi zaudējumi un nāve, un nekāda pareizā uzvedība nevienu no tā nespēj pasargāt.
Gan jau kāds psihoanalīzes mīļotājs man norādītu, ka tas ir tikai iedzimts vai iegūts Tēva figūras defekts, vai pat iztrūkums manā psihē.:)
Man tas šķiet savādi, jo pati esmu pasauli allaž uztvērusi kā vietu, kur notiek itin viss, tai skaitā nelaimes, smagi zaudējumi un nāve, un nekāda pareizā uzvedība nevienu no tā nespēj pasargāt.
Gan jau kāds psihoanalīzes mīļotājs man norādītu, ka tas ir tikai iedzimts vai iegūts Tēva figūras defekts, vai pat iztrūkums manā psihē.:)
Pilota sakarā, tas tiešām ir gadījums, kas liek vietējiem šūmēties. Zinot vācu birokrātiju, to, ka katra darbība jāpamato ar trīs izziņām, ka ārstu komisijas te nav uzpērkamas, ka cilvēki vienkārši baidās pārkāpt likumus. Cilvēki nešķērso ielu pie sarkanās gaismas, nedarbina veļas mašīnu pēc 22:00, šķiro atkritumus un stučī par kaimiņiem, kuri tā nedara.
Nepālas sakarā. Varbūt tagad izsaukšu uz sevi uguni, bet jā, man liekas tas ir normāli, prasīt palīdzību valstij, kurā strādā un maksā nodokļus.
Kas attiecas uz otro - prasīt ir svētas tiesības. Svētas tiesības ir arī krist histērijā par to, ka tavas prasības netiek acumirklī izpildītas un tev ir vairākas dienas jādzīvojas nometnē ar, iespējams, negaršīgu ēdienu.
Man gan ļoti gribas cerēt, ka es pati situācijā, kad apkārt ir tūkstošiem līķu un cilvēku, kuri ir zaudējuši visu iedzīvi, tuviniekus un savu ķermeņu daļas, spētu saskatīt arī pozitīvo apstāklī, ka man ir tikai jāpagaida, paciešot nelielu diskomfortu. Bet ej nu sazini...:)
Mani tikai dara uzmanīgu tas caurviju motīvs "ja visu dara pareizi, nevar notikt nekas slikts" un tā atvasinājums - "ja esmu likumpaklausīgs un maksāju nodokļus, man pienākas drošība, veselība un laime".
Mani tikai māc nelielas bažas, ka daļai cilvēku bezapziņā veidojas visnotaļ infantila pārliecība: nodokļu apmaksātās drošības paketē ir jābūt arī aizsardzībai pret Annušku, kura izlējusi eļļu uz sliedēm.:)