![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Par pirmo - jā, es pieņemu, ka tāds dzīvesveids, kādu tu apraksti, mazina domāšanas elastību. Atsauc atmiņā cilvēkus - gan karavīrus, gan NVO pārstāvjus, kuri pēc misijām Afganistānā stāstījuši, cik bezpalīdzīgi mēdzot kļūt pat speciāli sagatavoti labklājības zemju pārstāvji, nonākot apstākļos, kur likumi netiek ievēroti, vai to vispār nav.
Kas attiecas uz otro - prasīt ir svētas tiesības. Svētas tiesības ir arī krist histērijā par to, ka tavas prasības netiek acumirklī izpildītas un tev ir vairākas dienas jādzīvojas nometnē ar, iespējams, negaršīgu ēdienu.
Man gan ļoti gribas cerēt, ka es pati situācijā, kad apkārt ir tūkstošiem līķu un cilvēku, kuri ir zaudējuši visu iedzīvi, tuviniekus un savu ķermeņu daļas, spētu saskatīt arī pozitīvo apstāklī, ka man ir tikai jāpagaida, paciešot nelielu diskomfortu. Bet ej nu sazini...:)
Kas attiecas uz otro - prasīt ir svētas tiesības. Svētas tiesības ir arī krist histērijā par to, ka tavas prasības netiek acumirklī izpildītas un tev ir vairākas dienas jādzīvojas nometnē ar, iespējams, negaršīgu ēdienu.
Man gan ļoti gribas cerēt, ka es pati situācijā, kad apkārt ir tūkstošiem līķu un cilvēku, kuri ir zaudējuši visu iedzīvi, tuviniekus un savu ķermeņu daļas, spētu saskatīt arī pozitīvo apstāklī, ka man ir tikai jāpagaida, paciešot nelielu diskomfortu. Bet ej nu sazini...:)