A thin grey line between black and white

Kad esmu ļoti uztraukusies vai priecīga, man patīk aizturēt elpu tik ilgi, cik vien iespējams, līdz sāk rādīties vīzijas.

Vakar mājās atnācu laicīgi, sataisījos gulēt, uzliku divus modinātājus, lai varētu paspēt aizbraukt uz šo pasākumu.
Biju sagatvojusies klausīties savu naktsmūziku,bet atcerējos, ka  jāapskatās e-pasts, cikos izrāde sākas. Hā. Izrādījās,  biju visu nokavējusi, jo tur bija arī atgādinājums par pasākumu 2. septembrī, nevis šodien, kā nez kāpēc es biju iedomājusies. Tā kā nevarēju aizmigt, sāku lasīt Svena Kuzmina rakstu par apzināto sapņošanu un atcerējos laikus, kad es arī centos atcerēties un pierakstīt sapņus. Reizēm arī tagad nomoda stāvoklis man šķiet kaut kas sapnim vai absurda literatūrai līdzīgs.
Šonakt sapnī redzēju to skaisto parku, kurā dažos sapņos esmu jau bijusi. Parasti tur esmu tikai rudenī. Parks ir milzīgs, nedaudz spocīgs, jo tur ir ļoti kluss un daudz labirintu ar neparastiem kokiem. Cilvēki parasti uzturas netālu esošajā Arkādijā un es īsti nezinu, kāpēc nav iecienījuši otru parku. Bieži sapnī uzdodu jautājumu, kāpēc uz turieni nedodos biežāk? Kad sapnī bija iespējams lidot,  sapratu, ka sapņoju, tāpēc izdomāju iet uz otru pusi. Taču liela bija mana vilšanās, jo viss pārvērtās, kļuva gaistošāks - cilvēki kā papīra dekorācijas spītīgi slīdēja uz to otru pusi, turklāt aizvien ātrākā tempā, it kā viņi būtu kāds mehānisms uz sliedēm. Mēģināju kādu uzrunāt, bet neviens mani nedzirdēja. Tad mēģināju kādam pieskarties, bet tas bija tāpat kā satvert dūmus. Un tad par šo ākstīšanos mani izmeta no sapņa, es pamodos.

Ikreiz, kad istabā vibrē grīda, nesaprotu, vai pa īstam, vai no pārpūles vai esmu pārāk piedzērusies. Lai gan mierinu sevi, ka ēka, kurā es strādāju, arī vibrē, jo tai apkārt intensīva satiksme.

Tomēr baiss ieraksts, pat ja kompilācija - https://youtu.be/0vvU-Ajwbok?list=PLmDUkOcjmIBPlOY_AXPkp_m89MY2hNGjv

Varētu sākt izvērtēt katru savu nodzīvoto dienu. Varbūt ar laiku ieviesīšu savu sistēmu.

Pats labākais ir tas, ka dzerot jaunās zāles, sapņos rādās koši zaļi kaķīši ar rozā galvām. Ir vēl citi notikumi, bet, jā, beidzot miegs ir diezgan patīkams. Sliktais, man gribas vai nu izolēties vai gvelzt tikai muļķības, par ko vēlāk droši vien jutīšos neērti. Un jau 2 reizes pēc kārtas skan grupas PK25 dziesmas.

Kāpēc sapņi liekas garlaicīgi? Man patīk klausīties, ka citi stāsta par saviem sapņiem. Manuprāt, daudz garlaicīgākas ir runas par darbu, trūkumiem sabiedriskajā transportā, sastrēgumiem un, ko es ēdu no rīta brokasties.

Šovakr uz saulrieta fona braucu uz mājām ar velo, svila rokas (lai gan nebija karsts) un uz brīdi likās, ka manas rokas ir saule. Pēc tam es izlasīju šādu rakstu par pašaizdegšanos - http://www.bbc.co.uk/news/world-europe-15032614

Bijām mežā. Ļoti smaržīgs gaiss tur. Salasījām mellenes. Atpakaļceļā priecājos par saules spēlēm un strēlēm, kas uzlīst caur augstajiem kokiem. Braucot mašīnā skatījos, kā koku zari lokās un tiecas mākoņos. Un tagad Rīga atkal liekas ļoti skaista. Visi baciļi un prāta vampīri ir no manis aizbēguši.

Sākumā, pēc zāļu iedzeršanas, tāds apskaidrojošs miers, bet tagad ir tik jautrs noskaņojums, ka gribas dejot pa māju. Vienīgi neturos kājās. Galva reibst, bet guļot ir ļoti jauki, tikai pastiprināti dzirdu visus trokšņus. īstais brīdis, lai palasītu Kortasāra "Klasīšu spēli".

Kad vakar pārbraucu mājās no pludmales un paskatījos spogulī, ievēroju, ka zilo acu krāsu nomainījusi zaļgana.

Māju logi ir kā acuplakstiņi. Manējie vēl ilgi nevērsies ciet. Laikam sākšu drīz līdzināties visiem tiem, kas neguļ naktīs.

Reibstu starp ievām un siltumu. Baltas balerīnas un laumiņas zaļajos kokos. Darbā muļķojāmies un skatījāmies hokeju, jo tādā laikā neviens pie mums nenāca. Ja nebūtu pedantiski jāatsēž stundas (darba laiks), mēs jau sen būtu mājās.

Scenārija rakstīšana gan iedvesmo. Atdzīvina. Tāpat kā ūdens un gājiens pāri tiltam. Zils ūdens un virs tā gaismas vizuļi. Putu kustīgās strīpas varētu būt veidotas no pērlītēm. Ūdeni var vērot ilgstoši. Neierobežoti ilgi. Taču reizēm liekas, ka Akmens tilts iebruks. Un vēl pēc vīriešu loģikas sanāk tā (es dievinu šīs banalitātes), ka es esmu vienīgais sīkums, kas spēj satricināt. Tas pat liekas kompliments, hehe.

Pēc lekcijām sēdēju pie Daugavas un izdomāju ūdens/kūstošā ledus somu. Vērojot zariņus, vēlējos arī tos uz savas somas. Vakar kāda sieviete tos pārdeva uz ielas, jo viņai kauns ubagot. Naudu iedevu, zarus nepaņēmu. Augstprātība? Likās, ka tas domāts dumjiem pilsētniekiem, kas paši nejēdz tos salasīt kaut kur nomalēs. Es tagad esmu nomales bērns un varbūt man ir karstāka sirds.

Man, lūdzu, vienu peļķi mākoņu krāsā ar ledus gabaliņiem. Šodien pats foršākais ceļš no skolas uz darbu:)

Kas nepieciešams, lai pilsēta būtu skaista? Upe. Un Upei? Akmens tilts. Un šim akmens tiltam? Kalni, no kuriem skatīties uz tiltu. Un kalnos? Senā karaļu pils. Pēc Jana Novāka "Skaistuma Teorijas". Rīgai ir Dzegužkalns bez pils. Bet no turienes ir jauki skatīties uz tiltiem. Tūlīt man beigsies darbdiena un varēšu braukt uz mājām. Vairāk jādomā. Mazāk jāčīkst.

Bet tu esi tikai cilvēks. No sērkociņiem saliec kopā būtnes pēc sava ģīmja. Kamēr nomirsti.

Šodien radās iedvesma zīmēt. Redzu krāsas, kā tās aizplūst. Mājas pagalmā ņaudēja kaķi, bet nevarēju atrast un samīļot Uz brīdi mana istaba ir maza un klusa paradīze. Liekas, ka drīz tajā jānotiek kam lielam. Vēlos nopietni saturīgi pastāstīt par lielām un nopietnām lietām. Parādīt, ka tam visam ir jēga, uzburt labāku pasauli, radīt prieku. Atkal mīlu klusus vakarus. Reizēm ir tik grūti samierināties ar visu parasto.


tās bildes ir no šitās filmas. http://www.divxturka.net/divx-download/180639-postava-k-podpirani-joseph-kilian-1963-a.html