A thin grey line between black and white

"I'm not weird. I am limited edition."
(c) uzlīme tīņu žurnālā


Nezinu kādā sakarā tas teksts uzjundīja manī Išiguro romāna "Klāra un saule" noskaņas.

Ar katru dienu viss šķiet aizvien gaistošāks, bet vai tāpēc būtu jāatsakās no domas veidot skaistu vidi sev apkārt? Novembrī,gatavojoties Ziemeļvalstu nedēļai, beidzot izlasīju Mazo Hygge grāmatu, par kuru sākotnēji smīkņāju, ka par tik vispārzināmām lietām nelasīšu. Šķiet, ka to pagātnes augstprātīgo daļu sevī vairs nepazīstu. 

Marta sākumā manā vāzē nonāca trīs rozes. Balta, sarkana un rozā. Izskatās, ka vislabāk pie manis jūtas baltā, joprojām lepni izslējusies stāv vāzē. Šķiet, nemaz nedomā par novīšanu kaut pagājušas divas nedēļas. Rozā sākumā šķita sanīkusi, bet, kad pārliku atsevišķā vāzē, atžirga un arī ilgi turējās. Šodien gan savīta. Laikam vissliktāk pie manis klājās sarkanajai. Jau pirmajā dienā nolieca "galvu" un tā te nonīkuļoja kādas piecas dienas. Iespējams, ka pirmo reizi novērtēju, cik rozes ir skaistas, lai gan šīs puķes man nekad tā īsti nav patikušas. Bet nu varbūt es tagad gandrīz visur sāku saskatīt skaisto, pat komposta bļodā dārzeņu mizu nejaušie krāsu salikumi fascinē. Nezinu, varbūt tiešām esmu jau nojūgusies vai vienkārši jautrībai un līdzsvaram pierakstu šādus niekus, jo par skumjo negribas te.

Pēc tik daudziem raibo tauriņu pavasariem aprīlī, šodien pirmo pamanīju balto. Jau martā. Gāju pa pilsētas klusākajām vietām un dzirdēju tik dažādu putnu dziesmas. Var teikt, ka no cilvēka skatpunkta, pabiju dabas koncertzālē.

Komiski, ka ieejot vienā no manām mīļākajām kafejnīcām, skanēja The Cure dziesma Friday I'm in love. Par pārsteigumu, mani tā nekaitināja, bet no prieka gribējās dejot, pat ja neesmu iemīlējusies. Varbūt vienīgi dzīvē.
Vēl atcerējos, ka pirms mēneša te skanēja Edija Vedera melanholiskā Society. Reizēm patīk uzspēlēt šo mazo sakritību mūzikas spēli. Skumjākais, ko šodien redzēju, bija melns kaķis bez astes.

"Bet varbūt mēs visi esam idioti? Kurš būs tas gudrais, kas uzņemsies atbildību?"

Tikai tagad iedomājos, ka oficiālās pavasara atnākšanas priekšvakarā nupat būšu izlasījusi bērnu dzejas grāmatiņu par sarežģītajām ziemas un pavasara attiecībām (Ieva Samauska - Pavasaris lapsas alā).

Šorīt redzēju, kā viena putnu grupiņa atgriežas mājās.

Padoties aizliegts.

Vakar priecīga un ar mirdzošām acīm ievēlos autobusā un tur sastapu paziņu fotogrāfi."Tu nu gan šodien esi sapucējusies!" Tā apmulsu, ka neko nepateicu pretī. Pārsteigta nopētīju sevi: tās pašas drēbes, kas ikdienā. Bet tad atcerējos, ka ārpus darba viņa mani nekad nav redzējusi. Varbūt tiešām smaids un laba atpūta cilvēku ļoti pārveido?
Bet nedaudz žēl, ka šo garo pastaigu dēļ novārtā palika grāmatu lasīšana.

Pa ceļam uz pieturu atkal redzu, ka naudas kaķis guļ uz palodzes, bet nu jau uz ārējās. Zem logiem sniegpulkstenītes. Pavasaris nāk! Un arī autobusā pasažieres (studentes) teica, ka esot vieglāk mosties, pat ja gaidāma besīga diena. Un būtu tik forši, ja lekcijas notiktu ārā.

"Negatīvais atnāk bez piepūles. Negatīvā informācija nez kāpēc vieglāk ieplūst mūsu dzīvē un apziņā. Man reiz pārmeta, ka es jūtos laimīga tāpēc, ka dzīvoju naivā, jaukā burbulī un neko ārpus tā nepamanu. Es pamanu gan. Labi saprotu, kas notiek pasaulē, apzinos visas briesmas, kas mūs apdraud. Nav tā, ka par to nedomāju un nezinu. Bet tā ir mana izvēle, cik daudz par to domāju un ko ar šo informāciju daru. Es daru tā: palasu vai noklausos ziņas un pieņemu informāciju kā faktu. Ja neko mainīt nevaru, ar to dienām nedzīvoju un negācijas nekultivēju. Izvēlos kultivēt kaut ko citu. Un noteikti mēģinu izvairīties no stereotipiem attieksmē pret cilvēkiem. Cenšos saprast, kāpēc cilvēks rīkojas tā vai citādi. Vai tā ir cilvēka daba, un, ja tā, tad - vai tas kaitē darba procesam. Ja nekaitē - viss kārtībā, cilvēki ir dažādi un viņus jāpieņem, nevar un nevajag pāraudzināt pieaugušu cilvēku. Var tikai izvēlēties - tu ar viņu kopā strādā un komunicē vai tomēr ne. Mana devīze - es strādāju ar cilvēka stiprajām pusēm, nevis vājajām."

Oksana Lentjušenkova

Priecājos, ka nenobijos un aizgāju uz darba interviju. Tā guvu apstiprinājumu tam, ka vīzijas un sapņošana nav bezjēdzīgas. Protams, jādomā arī reālistiski, bet, kā teica vadītāja: "Bez sapņiem nevar!" Tas ir forši, ja vadītāja pajautā par tavām vīzijām un sapņiem saistībā ar darbu, lai gan arī sāpīgi, jo tik daudz ko esmu izmetusi miskastē kā nederīgu. Ja vien iespējams pēdējā laikā izvairos no konfrontācijas, jo maz spēka pārliecināt un strīdēties, kaut ko aizstāvēt. Protams, ārējais uzmundrinājums un atbalsts nav nepieciešams, ja esi pašpietiekama. Vēl tik daudz ko mācīties!


Daudz ko var mācīties no maziem bērniem. Nesen kāds puika (pirmsskolas vecuma) uzzīmēja nākotnes vivi autobusus. "Mums vajag ne tikai vivi vilcienus, bet arī autobusus!" Tajā brīdī, šķiet, nedaudz sapratu, ko bērna pasaulē tāds vārds nozīmē.

Runā, ka Senajā Grieķijā Tēbu bibliotēkas durvis rotājis uzraksts “Dvēseles dziedināšanas vieta”.

Brīžos, kad mēģinu neiespējamo, pilnībā sakārtot māju, šķiet, ka tomēr kaut kāda patiesība ir izteikumā lietu dabiskais stāvoklis ir haoss.

Is war as old as gravity?
If I love peace do I have to love trees?
Are there animals that like peace and animals that like war?
Is peace quiet?
Is making war an instinct we inherited from our hunting or farming ancestors?
Were farmers the first warriors?
Do we love without thinking?
Do we do the right thing without thinking?
When children fight with their brothers and sisters are they learning how to make war?
How do we test the limit of our bodies without war?
Why do they compare war to a man and peace to a woman?
Peace is unpredictable.
Why is war so exciting?
War is the best game and the worst life.
Is peace the hardest work?
Is peace a time of tension?
What are the different kinds of victory, in a war, in a race?
Is despair a solution?
Why is it dangerous to say 'never forget'?

Rjuiči Sakamoto - Karš un miers

Šorīt pieturā gaidīju autobusu. Garām pagāja tāds drukns vīrietis labākajos gados. Notrausa no sētiņas sniegu un sāka ēst.

Ja gribas dzirdēt čehu valodu, jāskatās čehu filmas. Šķiet, ka puse skatītāju seansā bija čehi. Varbūt pat vairāk. Izbrīnīja, ka man agrāk tik mīļā valoda vairs neskan kā skaista mūzika, bet nedaudz griež ausīs, līdz ar to norobežojos un uz brīdi viss ir tikai fona troksnis. Varbūt tā ir blakne no centieniem uzmanīgi visos klausīties darba laikā, tāpēc vakarā uztveres nogurums?

Un tomēr šķiet, ka no jauna atvērušās slepenās durvis uz valodu maģiju. Es atkal dzirdu vārdus! Nezinu, kā to lai normāli izskaidro. Varbūt tā, kā reizēm mūziķi mēdz dzirdēt skaņdarba melodiju?

Neaizgāju uz jaunā Māxlas žurnāla atvēršanas pasākumu, pat ja tiku aicināta. Man šķiet, ka vienīgā izklaide ārpus mājas, uz ko pēdējā laikā varu saņemties, ir filma kinoteātrī vai kāda vēlā vakara izstāde, jo tur ne ar vienu nav jāsarunājas.

"Simona de Bovuāra prātoja par to, cik viegli mēs izlaižam no acīm to, ko patiešām gribam, un tā vietā izvēlamies to, ko šķietami vēlas apkārtējie. Viņa atskārta, ka mēs tik labi pārzinām citu viedokļus, ka aizmirstam kā nākas painteresēties, kas patīk mums pašiem. Viņasprāt, dzīves vissvarīgākais uzdevums ir noskaidrot savas personīgās vēlmes.

De Bovuārai patika iepirkties, taču mantas viņu neinteresēja tāpēc vien, ka tās bija dārgas vai smalkas. Patiesību sakot, viņu īpaši aizrāva lētās bodītes. Viesojoties un lasot lekcijas Ņujorkā, filozofei patika apmeklēt tā sauktos desmitcentu veikalus, kur katra prece maksā tikai 10 centus. De Bovuāra uzskatīja, ka mēs patiesībā gribam baudīt dzīvi, taču kļūdaini pieņemam, ka mūsu prieka ķīla ir tas, ko var nopirkt par naudu. Visbiežāk daudz svarīgāka ir sajūta, ka mums pietiek laika un brīvības darīt to, kas pašiem patīk."

Varbūt jāatgriežas pie vecā ieraduma reizi mēnesī nopirkt labu, kvalitatīvu krāsainu zīmuli, ja jau šodien tas man sagādāja tādu prieku? Beidzot varēju padarboties ar to, kas sagādā prieku, pēc tam dušā dziedāju. Un visi sapņi šovakar šķita dzīvi, krāsaini un piepildāmi. Var teikt, ka šī bija superlabā diena.