Everything in life is about...
Šobrīd es to pabeigtu ar vārdu "kontroli". Un es pat nerunāju kaut kādu absolūtu kontroli pār cilvēkiem, notikumiem un dzīvi, bet kontroli pār sevi. Nu vismaz pa lielām šaibām.

Es īstenībā ļoti labi tieku galā ar savām emocijām un ļoti daudzas emocijas man ļoti patīk un izbaudu. Arī sliktās, piemēram, pretīgums ir izcili pievilcīgs un fascinējošs. Tas, ka no vienas puses gribas neskatīties uz kaut ko, bet tajā pašā laikā nevar atraut acis. Piemēram numur viens kinks, ko es neesmu pamēģinājusi un gribētu - sploshing. Tieši tā, tas ir īīīuu. :D Dusmas arī ir super. Kuram gan nepatīk paštaisni sašust? Bezcerība un padošanās man vienā brīdī sagājās ar melnu humoru un cinismu, kopš tā laika diezgan izklaidējoši. Skumjas -> melanholija un tā ir tāda okeāniski plaša un skaista sajūta. Kaunu es piedzīvoju diezgan reti, bet mācos, pēdējā reize, kad gribēju no kauna ielīst zemē, tika arī pārstāstīta tālāk, kā smieklīgs atgadījums. Nomāktība pēdējā laikā ir pilnīgi minimālos apmēros, drīzāk liecina, ka vajag izgulēties vai atrisināt to, kas nomāc.

Nu lūk, bet ir emocija/konkrēts emociju spektrs, kur man galīgi, galīgi, galīgi nepatīk būt. Bailes un ar to saistītais. Kas arī nozīmē, ka es slikti tolerēju trauksmi. Lielākoties tieku tai pāri ar "sakost zobus un ignorēt". Nu un arī izvairīties. Piemēram, man bail no tumsas un es NEKAD nestaigāju pa tumsu dzīvoklī. Nepatīk šausmenes un neskatos. Ir lietas, ko daru, kur cilvēki saka, ka esmu drosmīga, bet visbiežāk man konkrētā lieta nesagādā nekādas baiļu sajūtas (piem izteikties grupas vārdā vai iebilst priekšniekiem).

Nu lūk. Man šķiet, ka man ir jāsāk kaut kas darīt, no kā baidos. Man, piemēram, liekas, ka es izcili esmu integrējusi bezcerības/padošanās sajūtu. Dusmas agrāk man arī bija eksplozīva problēma. Noteikti kaut ko labāk var izdarīt ar bailēm. Labāk un vērtīgāk pieredzēt. Uzklausīšu ieteikumus, ko bailīgu es varētu padarīt. Pagaidām sarakstā ir paskatīties šausmenes, iziet pastaigāties pa tumsu mežā, izlekt no vagoniņa Siguldā.