A ([info]klusums) rakstīja,
@ 2021-04-16 16:23:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Es nu jau vairākas dienas netieku vaļā no domas, ka cilvēki mani ienīst, es cilvēkiem nepatīku. Un vispār jau ir tā, ka ne vienmēr esmu sociāli izveicīga, mēdzu kaut ko sačakarēties, izturēties dīvaini vai nepiemēroti. Nemāku (vai arī nav atbilstoši/pieklājīgi) interesēties par lietām, kas interesē otrā, bet izrādīt interesi par to, kas neinteresē arī ne vienmēr izdodas. Es nemāku lasīt cilvēkus, bet vēl ļaunāk ir tas, ka viņi melo un slēpj savas emocijas, tāpēc īsti uztrenēt savu spēju lasīt cilvēkus es arī nevaru. Nu jā, un rezultātā es cilvēkiem nepatīku, to ka ienīst mani, nu tas jāatzīst ir pārāk skaļi teikts, pat, ja tā jūtos. Man pat īsti netraucē sajūta, ka es nekur neiederos, to ir salīdzinoši vieglāk pārdzīvot.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]klusums
2021-04-19 13:27 (saite)
:)

Man gan liekas, ka ciba ir tikai tāda nepilnīga bilde tbh.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]justlive
2021-04-19 13:38 (saite)
Man liekas, ka tādas objektīvas pilnas bildes nemaz nav. Un pat jau būtu, tad tā bilde jau nepārtraukti mainās. Es, dzīvojot ar sevi 24/7, pa lielam nezinu, kas ar mani notiek vai kāds es vispār esmu. Kur nu vēl cilvēki to zin no malas.
Savulaik vectēvs, lai arī dusmu iespaidā un nepārdomāti, man noteica:"Es jau 70 gados nesākšu lasīt psiholoģijas grāmatas, lai sapratu, kas ar Tevi notiek". (Viņš bija mans lielais dzīves skolotājs un dzīvei gatavotājs).

Domāju, ka pa lielam cilvēki no malas nav ieinteresēti objetīvi iedziļināties citos cilvēkos, bet paliek pie virspusējiem iespadiem vai arī skatās/vērtē caur savu subjektīvo filtru.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]klusums
2021-04-19 13:43 (saite)
Jā, bet tas pēdējais teikums mani vairāk uztrauc nekā mierina. :D

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]justlive
2021-04-19 15:05 (saite)
Es Tevi pilnībā saprotu.
Agrāk es ietekmējos un pieņēmu visas citu cilvēku kritikas, aizrādījumus, negatīvos vērtējumus, jo naivi ticēju, ka tas ir pamatoti. Ja reiz cilvēks šādi vēršas pie otra, tad viņa pozīcijai noteikti ir spēcīgi argumenti, kas ir balstīti objektīvā realitātē. Bet tad es nonācu pie slēdziena/aplauziena, ka tādas vienotas objektīvas realitātes-patiesības nav. Ka ir tikai subjektīvas realitātes. Katram cilvēkam sava realitāte - interpretācijas. Un tad palika bail. Jo tas nozīmē, ka katram sava taisnība, un katrs savu taisnību var izmantot par kritēriju, lai vērstos pret citiem. Bija periods, kad es reāli baidījos no cilvēkiem. It sevišķi tādēļ, ka jutos savādāks. Un vēl trakāk - es izvēlējos būt savādāks. Bet ar laiku bailes mazināja tas, ka es sev konstatēju vēl vienu naivu izpratni par dzīvi. Es biju iedomājos, ka cilvēki saka un dara to, ko domā. Ja reiz kaut ko saka, tad ir gatavs to realizēt ar rīcību. Bet realitātē ir novērots, ka cilvēki domā, saka, bet nedara.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]klusums
2021-04-19 15:19 (saite)
Jā, ne vienmēr var ticēt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?