Es Tevi pilnībā saprotu.
Agrāk es ietekmējos un pieņēmu visas citu cilvēku kritikas, aizrādījumus, negatīvos vērtējumus, jo naivi ticēju, ka tas ir pamatoti. Ja reiz cilvēks šādi vēršas pie otra, tad viņa pozīcijai noteikti ir spēcīgi argumenti, kas ir balstīti objektīvā realitātē. Bet tad es nonācu pie slēdziena/aplauziena, ka tādas vienotas objektīvas realitātes-patiesības nav. Ka ir tikai subjektīvas realitātes. Katram cilvēkam sava realitāte - interpretācijas. Un tad palika bail. Jo tas nozīmē, ka katram sava taisnība, un katrs savu taisnību var izmantot par kritēriju, lai vērstos pret citiem. Bija periods, kad es reāli baidījos no cilvēkiem. It sevišķi tādēļ, ka jutos savādāks. Un vēl trakāk - es izvēlējos būt savādāks. Bet ar laiku bailes mazināja tas, ka es sev konstatēju vēl vienu naivu izpratni par dzīvi. Es biju iedomājos, ka cilvēki saka un dara to, ko domā. Ja reiz kaut ko saka, tad ir gatavs to realizēt ar rīcību. Bet realitātē ir novērots, ka cilvēki domā, saka, bet nedara.