| |
[Sep. 23rd, 2005|09:35 pm] |
-Nu?- zibinādams acis noprasīja Strups.
-Es gribēju karstu šokolādi!- Zēns paziņoja negaidot atcerējies Dumidoru.
Šis variants bija vēl briesmīgāks par citiem, un pats par sevi saprotams, ka Strups neuzķērās.
-Poter, Par ko jūs mani uzskatat?- profesors saniknojās.- Tas ka jūs esat manā tornī nenozīmē, ka es jūs nesodīšu!
Harijs tā jau bija domājis, ka paša pēdējā plāna punkta izpildīšana viņam būs ļoti, ļoti grūta, tomēr tagad viņam kļuva pilnīgi skaidrs- Sadraudzēties ar Strupu ir neiespējams! Zēns arī sadusmojās un paziņoja tādu muļķību, ka noveda profesoru līdz pilnīgam trakumam:
-Nu un sodiet, bet šokolādi es vienalga padzeršu!
-Piecdesmit punktu no Grifidora!!!- Strups sāka bļaut, diez vai aptverdams, ko pats saka.
-Profesor, jūs gribējāt teikt "No Slīdeņa"?- Zēns painteresējās.
-Ko?!
-Es esmu slīdenis. Vai atceraties?
Dažus ilgus brīžus Strups vienkārši urbās Harijā ar savām acīm, neko neteikdams. Viņš principiāli neatņēma punktus savam tornim, tieši tā pat kā principiāli vienmēr sodīja Hariju, Ronu un Hermioni. Tomēr tagad situācija bija izgājusi no profesora kontroles. Lēmumam vajadzēja būt pieņemtam ļoti ātrā laikā, tomēr Strups kavējās zaudēdams dārgās lepnuma sekundes. Sakodis lūpas viņš beidzot nošņācās:
-Sodu es noteikšu rīt.Tagad varat būt brīvs.
Harijs atrasdamies septītajās debesīs no laimes izlidoja ārā no Strupa kabineta. Viņu neuztrauca sods. Galvenais bija, tas, ka viņš nolika pie vietas profesoru un izpildīja pirmo plāna punktu... |
|
|
| |
[Sep. 23rd, 2005|09:08 pm] |
Kā jau zēns bija apspējis nodomāt, tas patiešām izrādījās Strups. Taisnību sakot Harijs bija paspējis domās pārcilāt visus Cūkkārpas profesorus, Filču ar viņa kaķeni un pat Dumidoru, kurš varētu būt izdomājis aiziet pēc savas iemīļotās karstās šokolādes. Tomēr Strups atradās ārpus jeb kuras konkurences.
Profesors kā draudīga ēna ienāca koridorā- momentāli pamanīja Hariju un piesteidzās pie viņa.
-Tā-tā...-Strups samiedza acis, zēnam uz brīdi izlikās, ka acu vietā profesoram tagad ir tikai tukši acu dobumi- gaisma it kā pazuda tumšajos, auksto acu labirintos...-Poter pastaigājamies naktī pa skolu? Kopš esat pārnācis uz manu torni esiet pavisam izlaidies...Sekojiet man!
Harijs nepretodamies sekoja profesoram. Pa ceļam viņš paslepus paspēja parādīt tukšajam stūrim, kurā patiesībā slēpās Grifidorieši- gaisā paceltu īkšķi.
Strups to nepamanīja
Profesora kabinetā bija ļoti tumšs. Izskatījās, ka Strupu šī tumsa pilnīgi apmierināja, tomēr harijam galīgi negribējās, lai Torņa vecākais savā melnajā apmetnī pilnīgi saplūstu ar tumšu un staigātu viņam apkārt kā neredzams rēgs. Tieši tāpēc zēns izlikās, ka ir uzskrējis virsū skapja stūrim un Strupam gribot, negribot nācās iekurināt kamīnu.
-Tātad nakts pastaigas jūsu izpildījumā tiek novērotas jau ne pirmo reizi,- tagad vismaz uguns liesmiņas dejoja profesora acīs padarīdamas tās mazāk briesmīgas. Harijs nedaudz nomierinājās.- Vai šis jaunais izlēciens tiks kaut kā nopietni...attaisnots?
-"Elfs aiznesa zeķi...Pīvz nozaga nūjiņu...Saprata, ka ir aizmirsis somu, klasē kura atrodas netālu no koridora...Esmu- mēnessērdzīgs...Gribējās uz tualeti..."- šādas frāzes grozījās zēna galvā, tomēr viņš atmeta visus iespējamos variantus vienu pēc otra- Pirmais bija ne pārāk ticams, otrais arī-Pīvz baidījās no slīdeņa spoka, trešais bija sliktāks pat par abiem pirmajiem- blakus goda zālei nebija nevienas klases, ceturtas variants harijam diezgan labi patika, bet viņš labi zināja, ka Strups nenoticēs, bet piektais...Nu vai nebija muļķīgi pateikt to skatoties profesoram acīs? |
|
|
| |
[Sep. 23rd, 2005|02:34 pm] |
Zēns lēnām pagriezās pret hariju.Viņa acīs kaut-kas bija mainījies. Viņas kaut kā vainīgi mirdzēja netālu esošās lāpas vājajā gaismā. Harijs domās pasmaidīja. Rons nebija Malfojs. Viņš nevarēja viņu ienīst, viņš nevarēja neieklausīties harija stāstā.
-Piedod vecais,- viņš klusu teica, negaidīti mesdamies virsū zēnam.
Pirmajā brīdī Harijs nobijās, ka rons viņu vienkārši piekaus. (sevi izrādīja jau iegūtā slīdeniskā neuzticība , bet pēc tam aptvēra, ka draugs viņu apkampj.
-E-e-e...Jā, protams...-zēns uzsita draugam pa muguru.
-Piedod...Tie nelieši tevi tur vēl nav noveduši? Kāpēc tu visu tik ātri...? es būtu kopā ar tevi aizgājis...
-Nē Ron, tu man esi vajadzīgs Grifidorā,- Harijs izņēma no kabatas savu sarakstiņu un parādīja to saviem no jauna atgūtajiem draugiem.
Ronu un Hermioni sarakstiņš ļoti izklaidēja.
-Harij, tu to nopietni?- Smējās Hermione.
-Jā, a kas? vai kaut kas nav pareizi?
-Un par Malfoju arī?- Rons izkladējās.- Un par Strupu?
-Nu...Jā.
-Draugs, Nemuļķojies! šie divi tevi kopā ar visām brillēm apēdīs!Kaut gan nē...brilles atstās kā trofeju.
-Un tomēr es pacentīšos,- Harijs pārliecināti paziņoja.-Un...
Zēns pēkšņi apklusa. No kāpnēm uz uz koridora sienām krita ļaunu vēstoša ēna, bija dzirdami pavisam klusi soļi. Harijs pat nedomādams par to, kas tur varētu nākt, iegrūda Ronam un Hermionei Paslēpni, un nošņācās:
-Ātrāk velciet virsū!
-Mēs nesavietosimies divatā,- Hermione sāka krist panikā.
Priekš meitenes tābija gatavā elle viņa tik atbildīga amatā un viņu varētu pieķert...Kāds negods! Hermiones nedaudz psihiski nelīdzsvarotās smadzenes uzreiz uzbūra ainu kā labākajai skolniecei atņem nozīmīti...Murgs.
Rons izrādījās daudz aukstasinīgāks un apķērīgāks. Viņš iegrūda Hermioni stūrī un Pacēla priekšā mantiju. Harijs ļoti labi saprata, ka ilgi viņi tā nenostāvēs.-Rons nogurs turēt paceltas rokas,- un tāpēc atlika gaidīt "Nakts inspektoru", ar cerību, ka izdosies viņu aizvest kaut kur tālāk no šīs vietas. |
|
|
| |
[Sep. 23rd, 2005|01:54 pm] |
-"Ja mūsu draudzība piecu gadu garumā, jums līdz šim brīdim kaut ko nozīmēja, atnāciet šodien naktī pie Goda zāles. Nāciet ne ātrāk par pusnakti. Gaidīšu.
Harijs."
Tieši pusnaktī zēns nervozi staigāja gar Goda zāles durvīm. Padusē iespiestu viņš turēja paslēpni, kurš kādreiz bija piederējis viņa tēvam. tas bija paķerts līdzi, gadījumam, ja Filčam ar viņa Norisas kundzi ienāktu prātā atnākt arī līdz Goda zālei.Visā visumā iespējamais sods hariju neuztrauca, un ja Slīdenim noņems kādis četrdesmit- piecdesmit punktus, tad tas vispār būs ideāli. Neskatoties uz to, ka nu jau oficiāli divas nedēļas zēns dzīvoja kā slīdenis, patriotismu, pret savu pašreizējo torni zēns neizjuta.Baidījās viņš tikai dēļ tā, ka Ronu un Hermioni varētu noķert, vai arī, ka tie neatnāks paši tā gribēdami.Un tomēr drīz vien tumsā iezīmējās divas figūras. Tuvojoties figūras pārvērtās, par abiem gaidītajiem grifidora studentiem. Rons un Herione apstājās netālu no Harija. Kādu brīdi neviens no viņiem neteica neviena vārda.
-Ko tu gribēji, slīdeni?- Pēkšņi ar Malfoja cienīgu nicinājumu noprasīja Rons.
-Nesauc mani tā,- Hariju šī iesauka aizskāra.- Es gribu jums paskaidrt daudz ko tādu, ko jūs nesaprotat...
-Es visu brīnišķīgi saprotu,- zēna bijušais draugs turpināja vārīties.- Tu esi kļuvis pārāk aigstprātīgs. Grifidors priekš tevis vairs nav nekas! Jūs ar Malfoju esat sagājušies kopā! Jūs tagad esat labs pārītis!- Slavenais Poters un Bagātais Malfojs! Burvīgi! Vienkārši satriecoši! bet kāds gan tam ir sakars ar mums?! Nožēlojamajiem Grifidoriešiem?!
-Ron paklausies...
-Nē, slīdeni, mums vairs nevar būt kopīgas tēmas....ja tas ir viss, tad...
-Ron,- šoreiz jau runāja Hermione.- Uzklausīsim viņu.
Rons neatbalstoši palūkojās uz meiteni, bet iebilst nesāka un sakrustojis rokas uz krūtiem sagatavojās klausīties:
-Nu?
kaut gan harijs bija gaidījis kaut ko līdzīgu, tomēr viņu satrieca drauga uzvedība...un tomēr viņš tā pat kā senos laikos atklāja draugiem dvēseli. Harijs viņiem abiem izstāstīja pilnīgi visu sākot ar to sarunu, kura bija ar Hermioni un beidzot ar viņu šīs dienas tikšanos. Rona sejas izteiksme vairākas reizes mainījās, un tomēr viņš klusēja. Kad Harijs pabeidza savu stāstījumu, diezgan ilgu laiku valdīja saspringts klusums.
-harij...-beidzot priekšā iznāca Hermione.-Es uzskatu, ka tu rīkojies pareizi...Lai gan muļķīgi...Visu varēja izdarīt savādāk...Pārdomāt, izrunāt...Bet...Bet tu...pieņēmi, lai gan ne ļoti labu, bet...cēlsirdīgu lēmumu...
Rons pēkšni aizgriezās no harija un Hermiones. Viņš lgi stāvja pagriezies pret viņiem ar muguru un klusēja. Harijs beidzot izlēma viņam kaut ko pateikt.
-Ron...-Zēns centīgi mēģināja atrast pareizos vārdus.- Es saprotu, ka rīkojos...nē...izdarīju visu pārāk strauji...Es saprotu, ka man vajadzēja jums visu pateikt, neviss lūk tā vienkārši norauties...Bet es nezināju ko vēl varēju izdarīt...Tici, Ron, es neesmu mainījies...Pat ja tagad es mācos citā tornī, es neesmu mainījies. Un ar Malfoju es neesmu sadziedājies...Viņš mani tā pat kā agrāk ienīst...Un Strups arī...Ron... |
|
|
| |
[Sep. 23rd, 2005|01:44 pm] |
Izteikdams šos vārdus viņš pilnīgi atklāti palūkojās uz Hariju.
Malfojs ar saviem Drauģeļiem sāka ņirgt.
-"To mēs vēl redzēsim,-nodomāja zēns.- No manis tu tik viegli vaļā netiksi..."
Pēc sarunas ar Hagridu Harijs beidzot bija atradis sevī spēkus darboties. Depresija bija atlaidusies un gandrīz izzudusi.
-Laiks pārņemt vadības grožus savās rokās- Zēns pajokoja pats priekš sevis, cerēdams sev uzlabot noskaņojumu.
Sajutis, ka ir kļuvis nedaudz labāk, harijs vēl vairāk saņēma spēkus un kā labi organizēts slīdenis sastādīja priekš sevis sarakstu, kura saturs savukārt vairāk atbilda Grifidoram.
1. Salabt ar Ronu un Hermioni.
2. Pierunāt viņus propagandēt mieru un draudzību Grifidorā.
3. Propagandēt mieru un draudzību Slīdenī.
4. Sadraudzēties ar Malfoju.
5. Nokārtot Eksāmenu mikstūrās.
6. Sadraudzēties ar Strupu.
Pēdējie trīs punkti harijam šķita īpaši sarežģīti un neiespējami, tomēr mainīt viņš vairāk neko nemainīja. vajadzēja sākt pamazām kaut ko darīt...
Kā izpildīt pirmo plāna punktu Harijs izlēma uzreiz.
Viņš uzrakstīja Ronam un Hermionei vēstuli: |
|
|
| |
[Sep. 23rd, 2005|01:10 pm] |
Taisnību sakot neliels mierinājums Harijam bija- profesori, kurus viss drīzāk bija noinformējis Dumidors, pārāk harijam nepiesējās. Maksūra vienmēr lūkojās uz zēnu ar tādu kā žēlumu,Zibiņš vienmēr centās paātrināt priekš zēna stundas gaitu- katru stundu sūtot to meklēt žurnālu. Toties Hagrids vispār vienu stundu atļāva pasēdēt viņa būdā. Zēns par to bija ļoti priecīgs. Viņš vairs nespēja izturēt kopā ar Slīdeņiem. Un tieši tāpēc bija pateicīgs Hagridam, ka varēja šo stundu pavadīt atpūšoties omulīgā istabiņā....Kad līdz stundas beigām bija palikušas desmit minūtes. Hagrids ievēlās namiņā un sāka runāt:
-Nu, tu...tas ir...kā...kā jūties?
-Normāli,- Harijs pacentās pasmaidīt;sanāca nožēlojami un nepārliecinoši.- Paldies profesor Hagrid.
Zēns nodomāja, ka pusmilzis ir atļāvis viņam šo stundu pavadīt namiņā tikai kaut kāda īpaša dumidora rīkojuma dēļ, un ka tagad Hagridu vajadzētu uzrunāt kā profesoru. Bet Hagrids savukārt tajā pašā brīdī palika dusmīgs:
-Tu man te nesāc atkal "profesoroties", galu galā mēs esam draugi! Un nospļauties par to kādā tornī tu esi...Tu tak...tas ir...nu...aizgāji turp ne jau tāpēc, lai parādītu, ka vari atļauties skolā darīt visu ko gribi...Dumidors stāstīja...nu, vispār, ka tu gribi...e-e-e....
-Torņus samierināt, Harijs pabeidza pusmilža vietā.
-Jā, tieši tā! Un tas tak ir tīri grifidora stilā! Zini, es tev patekšu, kaut ko tam vajadzētu tevi nomierināt...Tu esi nekam nederīgs slīdenis, lūk tā!
Zēns atkal pamēģināja pasmaidīt. šoreiz sanāca jau daudz labāk.
-Paldies, Hagrid, tas mani ļoti nomierināja...
-Nu re cik jauki! Nu, un...e-e-e...tava "Misija"...kā? iet uz priekšu?
-Pagaidām vāji...Nu, bet, lai pāriet pirmais šoks, pēc tam redzēsim kā viss iegrozīsies...
-Nu, labi, skaties. Un nezaudē cerību, saprati? Tu mums esi pēdējā cerība!
Harijs atvadījās no Hagrida un pirmo reizi vairāku dienu laikā sajuta atvieglojumu...
Šis atvieglojums nepazuda arī nākamajā dienā. Pirmā stunda bija Mikstūras. Strups atšķirībā no itiem profesoriem zēnam nedeva nekādu atpūtu un izdzina zēnu pēc pilns programmas. Savukārt hariju, tas pat nedaudz nomierināja. Vismaz kaut kas nebija mainījies viņa pāriešanas uz Slīdeni, dēļ...
Bija skaidrs, ka profesors zēnu par Slīdeni neatzina un tieši tāpēc turināja Harijam adresēt indīgas piezīmes. Bet tā kā tas (strupam par lielām bēdām) nebija stundas galvenais temats, tad profesoram nācās izbeigt bārstīt apvainojumus:
-Ir beidzies septembris.- viņš noinformēja studentus, kaut gan tie to tā pat zināja paši.- Es domāju, jūs saprotat, ko tas nozīmē. Šajās brīvdienās jūs saņemsiet mācību priekšmetu sarakstus, pēc kuriem varēsiet izvēlēties kādos priekšmetos kārtot eksāmenus priekš T.R.I.T.O.N.I.E.M. Priekš tiem, kuri uzdrīkstēsies ierasties uz praksi pie manis, varu uzreiz pateikt, ka Eksāmens būs ļoti grūts. Atkārtoju, ļoti grūts. Iesaku labi padomāt pirms pieņemt lēmumu, un neķerties klāt tam, ko jūs nespējat paveikt. Ceru, ka drīzumā es šķiršos no ļoti liela jūsu daudzuma. |
|
|
| |
[Sep. 15th, 2005|11:52 pm] |
šodien pēc smagām lekcijām un 3 stundu tupēšanas biblenē atskanēja kolosālākā frže par kuru µūsu kurss vēl ilgi ieņirgs...FAK FIL. FAK.
Njā nabaga filoloģijas fakultāte :D |
|
|
| |
[Sep. 13th, 2005|11:59 pm] |
3. nodaļa
Pirmās pāris dienas pagāja vienkārši briesmīgi. Harijs ar grūtībām aprada ar jauno iekārtu. Slīdeņa koptelpā nebija logu un arī nekā cita, kas spētu atgādināt par gaismu, prieku...Zēns atradās dziļā depresijā. Gandrīz nepārtraukti sāpēja galva., viss kas patrāpījās acīs, nomāca un kaitināja, pēc cietās slīdeņa gultas sāpēja kauli. Harijs uz laiku pat aizmirsa par to, ka viņam ir jāsamierina fakultātes. Viņam rādījās murgi. Pārsvarā Voldemorts, Nāvēži, vecāku nāve, Sedriks, Sirius...Zem acīm zēnam parādījās tumši loki, saules trūkuma dēļ sejas āda kļuva bāla. Stundu laikā brīžiem viņš pats nemanīja kā uz lapu malām rakstīja aptuveni šādus tekstus: "Esmu noguris...nevaru...ātrāk nāve..." Par hariju ņirgājās ne tikai Grifidorieši un Slīdeņi, bet arī Kraukļnagi un Elšpūši nelaida garām izdevību pateikt zēnam kaut ko nepatīkamu.
Pat pirmkursnieki bieži vien mēdza viņam aizlikt priekšā kāju, lai zēns pakluptu.
Harijs mcījās arī dēļ tā, ka nekādi nevarēja parunāt ar Ronu. Grifidorietis vienkārši nepievērsa zēnam uzmanību, bet, ja skatieniem tomēr sanāca krustoties, tad uzreiz novērsa savējo. Harijs dusmojās, ka nevar Ronam visu izskaidrot, padalīties ar to cik slikti jūtas un pateikt, ka pats nav nekādā sajūsmā no tā visa...Tomēr nekādi nevarēja viņu satikt, ne stundās, ne lielajā zālē. |
|
|
| |
[Sep. 13th, 2005|11:28 pm] |
Zēns strauji pagriezās un devās pie Slīdeņa galda. Vienīgā brīvā vieta kā par nelaimi bija ļoti neveiksmīgā vietā- blakus Drako Malfojam. Krebs sēdēja pa kreisi no Drako, bet lūk Goila nezin kādu iemeslu dēļ nebija. Harijs pāris reizes dziļi ievilka ievilka un izpūta elpu, aizvēra acis un apsēdās blakus Malfojam. Atvēris acis viņš konstatēja, ka baltmatainais slīdeni un vēl arī lielākā daļa galda vēro viņu ar pilnīgi neko nesaprotošiem skatieniem. Malfojs pirmais savaldīja sevi un savu pārsteigumu. Viņš savilka savu ierasto smīniņu un painteresējās:
-Apmaldījies, Poter? Jau ar brillēm slikti redzi? Šeit ir Slīdenis! Dzirdi? SLĪDENIS! Ja jau tu sajauci mani ar Vīzliju, tad esi palicis pavisam akls.
-Aizveries, Malfoj,- Harijs klusu atbildēja.- Es brīnišķīgi zinu kur apsēdos.
-Un?- Drako turpināja smīnēt.- Tu šeit arī paliksi? vai patiešām Dumidors ir atļāvis slavenajam Poteram sēdēt pie tā galda, kurš viņam vairāk patīk?
-Nē.
-Nu tad tinies no šejienes!
-Uz kurieni?- Harijs pagriezās pret Malfoju tā, lai kļūtu redzama viņa Slīdeņa nozīmīte.- mani pārcēla pie jums! Un es no šejienes vairs nekur nelikšos!
Pāri visam galdam pārvēlās skaļu čukstu vilnis. Tagad jau viss galds lūkojās uz Hariju.Malfojs pazaudēja runas spējas. Situāciju izskaidroja garām ejošais Strups.
Profesors bija daudz niknāks nekā pirms tam mikstūru stundā.
-Profesor Strup!- Viņu pasauca Drako.- Poters ir nosēdies pie mūsu galda un negrib iet prom!
-Viņam nemaz nevajag nekur iet!- Strups nikni atteica.- Direktors viņu pārcēla uz mūsu fakultāti un turpmāk viņš vienmēr sēdēs šeit!
-Bet...Bet...-Malfojs šķita vēl ar vien neapjēdzam kas īsti notiek.- Bet...ser...Viņš tak nepaliks te ilgi...Jūs tak...jūs varat viņu...
-Nē, mister Malfoj,- Strups nošķobījās tā it kā viņam sāpētu zobi. -Dumidors man tikko aizliedza izslēgt Poteru, bez direktora piekrišanas.
Profesors saknieba lūpas un pametis uz Hariju niknu skatienu,devās tālāk.
Zēns it kā nekas nebūtu noticis pavilka sev tuvāk šķīvi ar auzu pārslu biezputru un slīdeņu ciešo skatienu pavadīts sāka ēst. Harijs to pamanīja, un tā kā tajā brīdī viņam pilnīgi viss bija vienalga, tad viņš mierīgi paziņoja:
-Nenovērs uzmanību, Malfoj, pabrokastot nepaspēsi.
Drako paraustīja plecus un pagriezies pret Krebu, kaut ko sāka čukstēt tam ausī. Harijs savukārt pat necentās noklausīties to, ko par viņu runā Slīdeņi. Pašlaik viņam vienkārši bija ļoti slikti, ja ņem vērā nicinājumu Rona un Hermiones, kuri sēdēja pie blakus galda, sejās |
|
|
| |
[Sep. 13th, 2005|10:57 pm] |
Pēc tam kad divas mocību stundas bija beigušās zēns pats pirmais pameta klasi un devās uz Lielo zāli brokastīs, pa ceļam cerēdams, ka paspēs apsēsties pie šlīdeņa galda pirms kāds no grifidoriešiem viņu panāks. Tomēr nepaspēja. Viņam nopakaļ skrēja Rons un Hermione.
-Harij...-Viņi aizelsušies apstājās.- Tu...kurp...tā...skrien?
-Brokastīs,-drūmi atteica zēns.
-Tu kur šodien no rīta paliki?- Rons vairāk vai mazāk atguva elpu.- Tava gulta saklāta, mantu lādes nav...
-Ron paklausies...-Harijs iesāka teikumu, bet draugs viņu pārtrauca:
-Labi es saprotu, nolēmi pajokot.Ja? Vakar jūs ar hermioni sastrīdējāties...Viņa pateica lai tu ej uz Slīdeni...Nu un tu nolēmi izdarīt tā, lai izskatītos it kā tu būtu aizgājis.Ja?
-Ron...
-Tikai ko tu darīji pirms stundas Strupa kabinetā?- Bija tāda sajūta, ka grifidorietis nedzirdēja ko Harijs saka un pats atbildēja uz saviem jautājumiem:- Laikam tu nolēmi iznest lādi no koptelpas, lai mēs to kaut kur nejauši nepamanītu, bet viņš tevi pa ceļam notvēra...Vai daudz torņa punktu atņēma?
-Ron tu nesaproti...
-Labi, aizmirsīsim. Ejam brokastot...Esmu izsalcis kā...
Te Rons pamanīja Slīdeņa nozīmīti pie Harija mantijas.
-Kas tas? Rona acis iepletās.
-Ron es jau piecpadsmit minūtes cenšos pateikt, ka tas nav joks!- Harijs izspļāva.- Mani pārcēla uz Slīdeni.
Rona seja uzreiz kļuva pelēka un drūma.
-Pietiek, Harij, tas vairs nav smieklīgi,- Rona sajūtas izteica līdz šim brīdim klusējusī Hermione.- Kur tu ņēmi šo nozīmīti?
-Maksūra uztaisīja.
-Tātad jūs ar maksūru sarunājāt mūs izjokot?!
-Ne ar vienu es neko neesmu sarunājis!-Harijs saniknojās.-Un neviens, nevienu neizjoko! Mani pārcēla uz slīdeni, Strups tagad ir mans torņa vecākais un punkts!
Rons un Hermione no jauna saskatījās
-Jā, Harij, lieliski,- Rons klusu teica.- Mēs...e-e-e...ticam. Varbūt, aiziesim līdz Slimnīcas tornim? Apciemosim Pomfreja madāmu...?
-Es neesmu sajucis prātā!- Harijs izkliedza.- Es redzu, ka jūs neticat nevienam manam vārdam. Neticat? Tad aizejiet kaut vai pie Strupa un pajautājiet vai es runāju patiesību, vai nē! |
|
|
| |
[Sep. 13th, 2005|10:03 pm] |
-Guļamistabas ir tur,- profesors pamāja uz durvju kuras bija izgatavotas no kaut kāda tumša materiāla pusi.- Bet tagad nav vērts ar jūsu čakarēšanos modināt citus studentus,tāpēc atstājiet mantas šeit un sekojiet man. Ja jau jūs esat pamodinājis mani tādā agrumā, tad sagatavosiet ingridientus priekš stundas, bet es pa to laiku sastādīšu jums sarakstu. Un fiksāk!!!
Harijs paķēra somu kurā atradās viss nepieciešamais priekš mikstūru stundas un atkal vikās nopakaļ Strupam pa tumšajiem gaiteņiem. Zēns pacentās sevi nomierināt tikai ar vienu, jeb kurā gadījumā mikstūru profesors nekad dzīvē vairs neatļausies atņemt viņam torņa punktus...Tas gan bija nenozīmīgs labums salīdzinājumā ar draugu zaudējumu, ierastās apkārtnes maiņu pret pretīgu un nepatīkamu un šausmīgo perspektīvu daudzas naktis pavadīt kopā ar saviem ļaunākajiem ienaidniekiem, un tomēr tas bija, vismaz kaut kas...
Līdz stundas sākumam Harijs paspēja izķidāt pussimtu ragaino krupju, attīrīt no zvīņām pretīgās bezacainās odzes, sagrūst pulverītī jūras ežu skeletiņus...un izdarīt vēl veselu kaudzi preteklību. Strups ļoti centīgi ģatavoja stundu sarakstu priekš zēna un ik pa brīdim pameta skatienu uz Hariju saviebdams seju ļaunā smīnā. Zēnam savukārt jau sāka palikt slikti no tā, bet nebija nekādas iespējas atkāpties no iesāktā...
-Lūk jūsu saraksts,- Strups nolika uz galda stūra gabaliņu pergamenta.
-Paldies profesor,- Harijam gan negribēja to teikt, tomēr ja jau viņš bija izlēmis salabināt Grifidoru un Slīdeni, tad nenāktu par ļaunu arī iedraudzēties ar jauno dekānu.
Strups noignorēja zēna vārdus. Viņš diezgan sausi izrīkoja kur zēnam ir jānovieto ingredienti un izgāja ārā, ieslēgdams bijušo Grifindorieti klasē.
Harijs sēdēja nekustīgi līdz pat tam brīdim kamēr klasē sāka nākt iekšā citi studenti kurus ik pa brīdim pasteidzināja Strups. Pats par sevi saprotams, ka pats pirmais ko visi sāka darīt tas bija blenzt uz Hariju, kurš savukārt centās paslēpt aiz katla savu Slīdeņa nozīmīti.
-Nedrūzmējieties te!- uzbļāva mikstūru profesors, kad pāris ziņkārīgāko slīdeņu apstājaš, lai palūrētu uz Hariju, un līdz ar to aizsprostoja ieeju izveidodami sastrēgumu.
Kā pēdējie ienāca Rons un Hermione. Viņi tā pat kā citi uzreiz palūkojās uz Hariju un taisnā ceļā devās pie viņa, bet Harijam savukārt galīgi negribējās runāties. Ja viņi uzsāks izskaidrošanās sarunu mikstūru stundas laikā, tad Strups jau nu neatteiksies indīgi nokomentēt to kādā veidā zēns nonāca Slīdenī. Tāpēc, lai no tā izvairītos Harijs ātri, kamēr profesors neskatījās- pārsēdās uz pirmo solu, kurš gandrīz vienmēr bija tukšs.
Rons un Hermione apmainījās ar neko nesaprotošiem skatieniem, tomēr vairāk tā arī neko neuzsāka.
Abās stundās Strups uzvedās tā it kā nekas nebūtu noticis. Vienīgais, kas bija mainījies- bija tas, ka viņš vienkārši izlikās, Hariju neredzam. Zēnu tas pilnīgi apmierināja, toties izbrīnīja lielāko daļu no klases.
Tās bija pašas briesmīgākās mikstūru stundas Harija dzīvē. Pat ja ņem vērā to, ka šajās stundās viņš nepazaudēja nevienu torņa punktu. |
|
|
| |
[Sep. 11th, 2005|09:04 pm] |
-Un tomēr Potera kungs tagad ir slīdenis un tev par to vairs nav varas lemt. Parādi viņam guļamistabu, koptelpu un iedod sarakstu. Viss novēlu, lai viņš kļūtu par tavu labāko skolnieku.
Maksūra apklusa. Strups lūkojās uz viņu traka suņa acīm, bet pēc tam vairāk vai mazāk savaldījis sevi, pameta skatienu uz Hariju un nikni izmeta:
-Sekojiet man, Poter.
-Uz redzēšanos profesore Maksūra,- zēns paķēra savu mantu lādi, kura bija piebāzta ar Slīdeņa lupatām un devās nopakaļ Strupam.
Slīdeņa Dekāns gandrīz vai skrēja pa gaiteni un Harijs knapi viņam tika līdzi. Vēl zēns centās neuzkāpt uz Strupa mantijas kura slaucīja grīdu un tāpēc bieži paklupa. Profesors kāpa ar vien dziļāk un dziļāk pilss pagrabos, kuros jāsaka godīgi, ka Harijs jau bija pabijis otrajā kursā. Toreiz gan viņš šeit pavadīja pavisam neīsu brīdi, bet tagad viņam nācās te apmesties uz ilgu laiku. Tas zēnu nomāca vēl vairāk.Beidzot viņi nokāpa pa akmens kāpnēm tik tālu, ka viņu priekšā atradās pilnīga akmens siena. Harijs pamanīja, ka Mikstūru profesors pāris reizes smagi ievilka elpu. Bija skaidri redzams, ka viņam negribas ielaist zēnu Slīdeņa koptelpā. Bet tomēr viņš pateica paroli:
-Neuzticamo asinis,- siena sadalījās divās daļās un atvērās.
Aukstā Slīdeņa koptelpa sagaidīja Hariju Poteru ar savu pārspīlēto sakoptību, melnajām un cietajām mēbelēm, nodzisušu kamīnu un lielu daudzumu tik pat niknu kā paši Slīdeņi čūsku veidoliem. Zēnam no visa šī skata parādījās vēlēšanās nomest smago lādi zemē (viss labāk- Strupam uz kājas) un aizskriet prom uz tik pierasto Grifidora koptelpu.
-Lūk jūsu jaunā koptelpa, Poter, - Strups paziņoja ar ļaunu smaidu vērodams kā harijs aplūko telpu.- Es kā jūsu jaunais Dekāns, domāju, ka ilgi jūs šeit neaizkavēsieties, un tāpēc iesaku izņemt ārā tikai pašas vajadzīgākās mantas.
Harijs drosmīgi ielūkojās divās aukstajās un tumšajās ka izdzisis kamīns profesora acīs. Viņam bija skaidrs mājiens uz par to, ka Strups nepalaidīs garām iespēju viņu izslēgt no skolas, bet cerēja, ka paspēs kaut ko mainīt... |
|
|
| |
[Sep. 11th, 2005|05:48 pm] |
-Nē tas ir pilnīgi nopietni, - atbildēja Maksūra. Dumidors pārceļ Hariju uz Slīdeni.
-Neiespējami...! To nevar izdarīt...-Strupam trūka gaisa, viņu pilnīgi raustīja no dusmām.- Nevar izmainīt Šķirmices lēmumu!
-Runājot par Šķirmici...-Pārvērtību profesore pagriezās pret galdu un paņēma no tā vecu mici, kuru Harijs sākumā nebija ievērojis, un pienesa tuvāk Slīdeņa Dekānam.
-Nu jau daudzus gadus es šķiroju skolēnus pa torņiem,- mice sāka runāt.- Bet tagad ir notikusi ļoti liela un skumja kļūda. uz mani iedarbojās ļoti smaga "aptumsum" forma un man nācās iešķirot šo zēnu Grifidorā.
-Neiedomājami...vienkārši neiedomājami...- Strups šņāca urbdamies Harijā ar skatienu. |
|
|
| |
[Sep. 11th, 2005|04:56 pm] |
Negaidīti pie ieejas koptelpā parādījās profesore Maksūra. Fakultātes dekāns rūpīgi nopētīja telpu un ieraudzījusi Hariju teica:
-Mister Poter, es priecājos, ka jūs vairs neguļat. Lūdzu jūs savākt mantas un sekot man.
Zēns klusējot piecēlās, atgriezās guļamistabā un ātri sameta visas savas mantas lādē. Harijs centās atcerēties vai Maksūras balsī bija niknums, vai varbūt aizkaitinājums...Tā arī nespējis neko saprast viņš nonesa smago lādi viesistabā,pēc tam kopā ar to pameta grifidora torni un sekoja savai nu jau bjušajai torņa vecākajai.
Kad viņi bija pagājuši nost no Grifidora telpām pietiekami lielu gabalu. Maksūra sāka klusu runāt.
-Direktors man visu izstāstīja. Tas ir ļoti cēls darbs no tavas puses...Skolotāji vairs nespēj neko panākt.Viņiem vairs nav spēka neko kontrolēt...Ceru, ka tev izdosies kaut ko mainīt...
Harijam kļuva nelabi. Neskatoties uz visādām pēcsstundām, atņemtiem punktiem, drausmīgiem mājas darbiem, zēns tomēr mīlēja Maksūru kā jau savu torņa vecāko...
-Profesor Jūs vienmēr paliksiet mana Torņa vecākā. Viņš bilda cerēdams, ka viņa balss netrīcēs.
-Paldies, mister Poter.
Beidzot viņi nonāca līdz Maksūras kabinetam. Tur profesore palūdza Hariju izņemt no lādes visas viņa mantas kuras kaut kādā veidā ir saistītas ar Grifidoru.
Salicis visas šalles, formu un mantijas uz galda zēns smagi nopūtās un sāka vērot kā Maksūra pārvērš šalli sudrab zāļā krāsā, bet Grifidora lauva pārtop par Slīdeņa čūsku...Kad viss bija pabeigts Maksūra piegāja pie kamīna kurš atradās stūrī, iekūra uguni, iemeta tajā sauju spīdīga pulvera kura dēļ uguns liesma ieguva zaļu krāsu un pasauca:
-Severuss, vajag parunāt.
Kamīnā sāka ātri griesties liela, melna figūra.
Pēc dažām sekundēm, viņa apstājās un no kamīna Strups. Viņa mantija un mati pilnīgi spīdēja dēļ pelniem.Harijs dziļi ievilka elpu un aizvēra acis, tad strauji tās atvēra. Viņam vajadzēja pierast pie jaunā Dekāna. Un kā par nelaimi, par viņa dekānu nu vajadzēja būt profesoram kuru Harijs ienīda, jau kopš pirmā kursa...
-Minevra, kāpēc tu mani tik agri izsauci?- Nikni painteresējās Strups tajā pašā laikā purinot nost no apģērba pelnus un nelaipni lūkodamies uz zēnu.
-vajag nodot tavās rokās, tavas fakultātes jauno skolēnu.- Maksūra mierīgi atbildēja.
Mikstūru profesors apjucis pārlaida skatienu telpai. Pēc tam viņa skatiens beidzot apstājās pie Harija, kurš jau bija paspējis apvilkt mantiju ar Slīdeņa nozīmīti. Strupa melnajās acīs uzplaiksnīja tāds niknums un naids, ka zēnam pār ādu pārskrēja drebuļi.
-Viņš?!- Profesors savilka kulakus.- Tas...tas ir kaut kāds joks? |
|
|
| |
[Sep. 11th, 2005|04:27 pm] |
2. Nodaļa
Zēns atbīdīja malā gleznu un ierāpās iekšā. Galva sāpēja vēl vairāk no drūmajām domām un neierastās misijas. Harijs bija gatavs cīnīties ar Voldemortu, vai viņa sekotājiem, bet panākt mieru starp fakultātēm...
Viesistabā atskaitot Hermioni neviena cita nebija. Viņa sēdēja krēslā pie dziestoša kamīna. Izdzirdējusi soļus Stāraste paggriezās un norāpusies no krēsla ātri pienāca klāt pie Harija.
-Tu tak nenopietni...?- Trīcošā balsī pajautāja Hermione.- Lūdzu saki, ka tu vienkārši pajokoji...Es saprotu, man nebija taisnība...Bet tāpēc jau nevajag uzreiz iet pie direktora...Harij, nu pasaki kaut ko! Rons sakliedza uz mani...Viņš teica, ka tev esot taisnība, ka es jau visiem esmu noriebusies...Teica, ka ja kaut kas tāds turpināsies, tad viņš aiziešot līdz ar tevi...Bet harij, tu tak neaizej. tiesa?
-Nē, Hermione,- Harijs cieti atbildēja.- Es aizeju. Un aizeju pilnīgi nopietni.
Nesagaidījis kamēr stāraste atgūs runas spējas zēns uzkāpa augšā uz zēnu guļamistabu. Visi, jau gulēja un nevienam pat prātā nevarēja ienākt kas tikko bija noticis Dumidora kabinetā.
Harijs palūkojās uz Ronu, kurš mierīgi gulēja blakus gultā, smagi nopūtās, palīda zem segas un pacntās aizmigt. Tomēr aizmigt viņam izdevās tikai pēc krietna brīža. Zēnam neļāva gulēt doma, ka šī ir viņa pēdējā nakts Grifidora guļamistabā...
Nākamajā rītā Harijs pamodās ļoti agri. Viņš vienkārši atvēra acis un vairs negribēja tās aizvērt. dažas minūtes nogulējis nekustīgi, zēns palūkojās pulkstenī, kurš atradās uz naktsgaldiņa. Viņi rādīja pusē seši. Harijs dziļi ievilka elpu, piecēlās un apģērbies nokāpa lejā. Tur iekārtojies savā mīļākajā stūra krēslā viņš nosēdēja aptuveni pusstundu. Viņš nenožēloja savu izgājienu, nedomāja par to ko darīs tālāk...Harijs vienkārši nekustīgi sēdēja un lūkojās jau sen nodzisušajā kamīnā. |
|
|
| |
[Sep. 11th, 2005|04:04 pm] |
-A-a...- direktors novērsa skatienu un piecēlies no galda piegāja pie loga.- Jā šī tēma mani pēdējā laikā ļoti uztrauc...Viss ir izgājis no kontroles.
-Par to es arī vēlos parunāt profesor...Es padomāju, ka visas šīs nekārtības ir aizgājušas par tālu...Ja jau starp skolniekiem ir sākušās cīņas, tad ko lai gaida no ministrijas un citiem pieaugušiem burvjiem?
-tev ir taisnība Harij,- Dumidors smagi nopūtās.- Skolā sāk iestāties pagrimums...Profesori vairs nespēj neko kontrolēt...Mums ir nepieciešams brīnums...
-un tas viss ir tikai tāpēc, ka Slīdenis un Grifidors ne pārāk mīl viens otru.-Klusu iebilda zēns.- fakultātes pastāvīgi naidojas...Gaiteņos notiek sadursmes...Es redzēju kā slīdeņi sita kādu Grifidora otrkursnieku...Pat bez burvestībām, vienkārši ar rokām un kājām. Tas ir zemiski pat priekš vientiešu skolas...Par nelaimi Grifidors arī nav tāds kāds bija Godrika Grifidora laikā....
-Jā, harij, viss ir izmainījies un ne uz labo pusi...Bet mēs nedadz novērsāmies. Tu vēlējies kaut ko piedāvāt?- Debeszilajās direktora acīs pavīdēja cerības stariņš. -Es ar prieku tevi uzklausīšu.
-Jā, profesor Dumidor,- Zēns saņēma drosmi, tas ko viņam stāvēja priekšā pateikt nebija nemaz tik vienkārši pasakāms.- Man ir viena ideja...viņa gan ir diezgan dīvaina, bet...Pārceliet mani uz Slīdeni.
Direktors pagriezās un izbrīnīti palūkojās uz Hariju.
-Atvaino?
-Direktora kungs, es gribu, lai jūs mani pārceltu uz Slīdeni,- Harijs atkārtoja.- Es padomāju, ka ja nonāktu tur, tad man kaut kādā veidā izdotos pārliecināt abu fakultāšu studentus, ka nav nepieciešamības nīst vieniem otrus. Es padomāju, ka varbūt varētu kaut kā saistīt Slīdeni un Grifidoru...
Zēns apklusa un palūkojās uz direktoru. Izskatījās, ka Dumidors nebija gaidījis neko tamlīdzīgu.Viņš klusējot pārdomāja Harija vārdus, bet pēc tam pasmaidīja un bilda:
-Tu man ļoti atgādini vienu cilvēku...
-Kadu?
-Severusu. Domāju, ka priekš tevis nav vairs noslēpums kādu lomu viņš spēlē Fēniksa ordenī...Tad lūk viņš arī reiz atnāca pie manis un piedāvāja savus pakalpojumus. Bet kas attiecas uz tevi...Tas nebūs viegi...es pat teiktu, ka tas ir neiespējami. Es nevaru izmainīt Šķirmices lēmumu...Es neesmu visspēcīgs.
-Tas lēmums nebija Šķirmices lēmums,- zēns atcerējās savu pirmo gadu, kad viņš palūdza micei nenosūtīt viņu uz Slīdeni, bet tagad pats raujas turp nokļūt.-Tas bija mans lēmums.
-Jā, jā,- atskanēja no plaukta puses.- Tieši tā. Es uzreiz sapratu, ka viņa sirds būs Grifidorā, bet domas Slīdenī. Viņam vajag izlabot pašu lielāko Vareno kļūdu- izbeigt karu starp Grifidoru un Slīdeni.
Šķirmice nedaudz paklusēja un piebilda.
-Es varu apstiprināt, ka kļūdījos, toreiz, kad iešķiroju viņu.
Dumidors ilgi skatījās uz mici un pēc tam nopūties teica:
-Nu ko, Harij...Iespējams, ka tavs lēmums ir pareizs...Es ceru, ka tas palīdzēs skolai...Vari doties atpūsties, es visu nokārtošu...Ar labu nakti.
-Uz redzēšanos profesor Dumidor,- Harijs izgāja no kabineta un sāka vilkties atpakaļ uz Grifidora koptelpu. |
|
|
| |
[Sep. 10th, 2005|05:02 pm] |
-Labs vakars Harij, - Viņš kā vienmēr nedaudz klusu teica. - vai es drīkstu uzzināt ko jūs šeit darat tik vēlā stundā?
-Jā protams, ser Nikolas,- zēns nolēma, ka tādā gadījumā pret spoku vajadzētu attiekties nedaudz oficiālāk.- es gribēju parunāt ar direktoru par kādu ļoti svarīgu tēmu...bet nezinu paroli. es gaidīju kādu no profesoriem, bet ja jau jūs esat šeit...Vai jūs nevarētu izdarīt man vienu pakalpojumu?
-Ja vien tas būs manos spēkos un nebūs pretrunā ar noteikumiem.- lepni paziņoja Gandrīz Bezgalvainais Niks.
-tas pilnībā atbilst noteikumiem...Vai jūs nevarētu iziet cauri sienai uz direktora kabinetu un pateikt viņam, ka es ļoti vēlos ar viņu parunāt par kādu ĻOTI savarīgu tēmu. Lūdzu ser Nikolas tas ir patiešām svarīgi.
-Nu, ja jau tā...- spoks izgāja cauri statujai un pazuda skatienam.
Pēc kāda laika Gandrīz BEzgalvainais Niks atgriezās un teica:
-Direktotors teica, ka jūs varat ienākt. Parole "Debessaldā Glazūra". Veiksmi jums.
Grifidora spoks atkal salika rokas uz muguras un turpināja vakara pastaigu. Harijs nedaudz izbrīnījās, tā kā nebija iedomājies, ka Dumidors varētu viņam iedot paroli, bet tomēr pateica "Debessaldā Glazūra" un uzkāpa uz kustīgajām kāpnēm.
Dumidors sēdēja pie sava galda un pētīja kaut kādus papīrus. Viņa seja bija nogurusi un saspringta. Tomēr kad harijs ienāca direktors pasmaidīja un jautāja:
-Par ko tu vēlējies parunāt, Harij?
-Par skolu, profesor Dumidor. |
|
|
| |
[Sep. 10th, 2005|04:00 pm] |
Visi pārsteigti sāka uz viņu lūkoties, bet zēns to vairs neredzēja. viņš kūsādams no niknuma, ātrā solī devās uz direktora kabineta pusi. Pie Gorgūlijas statujas, kura apsargāja ieeju Dumidora kabinetā, Harijs apstājās, atspiedās pret sienu un sāka gaidīt.Viņam bija pilnīgi vienalga. viņš bija gatavs gaidīt kādu pasniedzēju, kaut vai visu nakti. Zēns bija izlēmis parunāt ar direktoru, lai ko tas viņam maksātu. Viņam bija nospļauties par to cik daudz torņa punktu par to atņems. Harijs izlēma, ka piekals sevi ar burvestības palīdzību pie šīs statujas, ja viņu mēģinās aizgādāt prom izmantojot spēku.
Harijs nogaidīja diezgan ilgi. Neviens pasniedzējs nesteidzās pie direktora ar svarīgiem jaunumiem. Zēns katru sekundi lamājās, skatījās uz pulksteni un domāja, ka vēl kādas desmit- piecpadsmit minūtes un būs jau par vēlu.Tas ir Dumidors noliksies gulēt. Harija dusmas jau bija apdzisušas, bet savu lēmumu viņš nebija mainījis. Tikmēr kamēr viņš stāvēja un gaidīja, viņam bija iespēja visu pārdomāt. Iznākums izskatījās ideāls. Ideāls priekš skolas.Priekš Harija, tas nozīmēja vientulību. Viņš par visiem simts procentiem bija pārliecināts, ka Slīdeņi viņu nepieņems ar atplestām rokām, bet Grifidorieši sāks ienīst.
Bet zēns tomēr bija izlēmis to darīt. Viņa lēmumu ļoti ietekmēja Siriusa nāve - harijs ar skumjām un sāpēm domāja par to, ka krustēvs gribēja, lai skolā un visā maģiskajā pasaulē nebūtu pretrunas starp sabiedrotajiem. Zēns izlēma kaut vai daļēji palīdzēt izpildīt Siriusa vēlēšanos.Tas bija viss ko viņš varēja...
Harijs nostāvēja vēl dažas minūtes un beidzot viņam paveicās, paveicās pat vairāk nekā viņš varēja cerēt. No stūra klusu un viegli izpeldēja gandrīz Bezgalvainais Niks- Grifidora spoks. Viņš lēnām lidoja pa koridoru salicis rokas sev uz muguras. Blakus Harijam Niks apstājās. |
|
|
| |
[Sep. 10th, 2005|03:46 pm] |
Hariju šie vārdi ļoti saniknoja, tomēr viņš pagaidām turējās.
-Nē, man negribās, bet es esmu pāliecināts...
-Izbeidz!- hermione negaidīti iebļāvās.- Kā tu vari būt pārliecināts, ka Strups tevi labi novērtēs?! Cik es atceros viņš nekad to nav darījis! Tu nemaz nedomā par citiem! Mums vajag visu darīt tā, lai viņam nebūtu pie kā piesieties!
Harijs gribēja noturēties tomēr tas bija virs viņa spēkiem un viņš arī sāka bļaut uz Hermioni.
-Tu izbeidz uz mani bļaut! ja es negribu iet pārbaudīt, tātad es to nedarīšu! tu kaut gan esi Stāraste tomēr man pavēlēt nevari! tev nav tādu tiesību! ja es saku, ka esmu pārliecināts, tad Strups ne pie kā nepiesiesies!
Stāraste nikni samiedza acis un nošņācēs ne sliktāk kā to būtu izdarījis pats Mikstūru profesors.
-Zini, kas var būt TIK ļoti pārliecināts, ka strups viņu neiegāzīs?
-Un kas tad?!
-Slīdeņi.
-Ko tu ar to gribi teikt?!
-To, ka, ja jau tu esi tik gudrs tad ej uz Slīdeni.
-Burvīgi!- Harijam galvā pulsēja niknums, bet tajā pašā laikā ar saprāta stūrīti viņš aptvēra, ka Hermione viņam ir ieteikusi risinājumu.- Burvīgi! un aiziešu ar!
Viņš strauji nōrāpās no palodzes, ātri izgāja cauri zēnu guļamistabai,nokāpa lejā pa kāpnēm un tikai pie pašas izejas no koptelpas viņu panāca nedaudz izbijusies Hermiones balss
-Tu uz kurieni?
-Lūgt direktoru, lai pārceļ mani uz Slīdeni!- harijs nobļāvās pa visu koptelpu. |
|
|
| |
[Sep. 10th, 2005|03:25 pm] |
-Tur nav nekā neparasta,- viņa ieminējās.
-A kāpēc tur kaut kam būtu jābūt?
-Nu tu tik centīgi turp lūkojies.
-Ko tu gribēji?- Harijam negribējās izrādīt savu aizkaitinājumu, bet tas tomēr parādījās viņa balss intonācijā.
Hermione šķita to pamanījusi, bet neizrādīja.
-Es ienācu pateikt, ka mēs ar Ronu pildam Mikstūru mājas darbus. Un es gribēju, lai tu mums pievienotos.
-Es jau visu izpildīju,- Harijs negribēja kāpt lejā uz pilno un trokšņaino koptelpu.
-Tādā gadījumā pārbaudīsim.- Hermione turpināja uzstāt.
-Es esmu visu izpildījis labi, -Zēnu ar vien vairāk aizkaitināja meitenes uzvedība.
-Bet labāk visu vēlreiz pārbaudīt,- viņa turpināja spītēties.
-Hermione, nevajag.
-Paklausies Harij!- hermione pēkšņi uzsprāga.- Es gribu kā labāk priekš tevis! Strups mūžīgi liek tev neapmierinošas atzīmes, un es gribu tev palīdzēt!
Vispār viņa pārspīlēja.Pēdējā mēneša laikā, kurš bija kļuvis studentiem viss smagākais, jo bija pirmais, Strups nebija izmainījis savu attieksmi pret Hariju un turpināja zēnu pazemot stundās, tomēr zēna darbus viņš viņš novērtēja kaut gan ne ar ļoti labām, bet pilnīgi apmierinošām atzīmēm.
-Drīz T.R.I.T.O.N.I - turpināja Hermione. -Ja tu vēleis lai tevi paņem vēl kaut kur atskaitot to bezjēdzīgo pareģošanu, tev vajag būt labām atzīmēm visos priekšmetos!
-Pakalau,- Harijs pagaidām savaldīja dusmas.- Es esmu pārliecināts, ka esmu izdarījis visu pareizi...
Hermione sarauca deguntiņu un sāka runāt savādāk.
Labi, ja tev ir nospļauties par sevi, padomā kaut vai par sava torņa godu. Strups vienmēr cenšas mūs pazemot Slīdeņu priekšā. Vai patiešām tev gribas, lai tie nelieši smejas par mums? |
|
|