| |
[Sep. 23rd, 2005|02:34 pm] |
Zēns lēnām pagriezās pret hariju.Viņa acīs kaut-kas bija mainījies. Viņas kaut kā vainīgi mirdzēja netālu esošās lāpas vājajā gaismā. Harijs domās pasmaidīja. Rons nebija Malfojs. Viņš nevarēja viņu ienīst, viņš nevarēja neieklausīties harija stāstā.
-Piedod vecais,- viņš klusu teica, negaidīti mesdamies virsū zēnam.
Pirmajā brīdī Harijs nobijās, ka rons viņu vienkārši piekaus. (sevi izrādīja jau iegūtā slīdeniskā neuzticība , bet pēc tam aptvēra, ka draugs viņu apkampj.
-E-e-e...Jā, protams...-zēns uzsita draugam pa muguru.
-Piedod...Tie nelieši tevi tur vēl nav noveduši? Kāpēc tu visu tik ātri...? es būtu kopā ar tevi aizgājis...
-Nē Ron, tu man esi vajadzīgs Grifidorā,- Harijs izņēma no kabatas savu sarakstiņu un parādīja to saviem no jauna atgūtajiem draugiem.
Ronu un Hermioni sarakstiņš ļoti izklaidēja.
-Harij, tu to nopietni?- Smējās Hermione.
-Jā, a kas? vai kaut kas nav pareizi?
-Un par Malfoju arī?- Rons izkladējās.- Un par Strupu?
-Nu...Jā.
-Draugs, Nemuļķojies! šie divi tevi kopā ar visām brillēm apēdīs!Kaut gan nē...brilles atstās kā trofeju.
-Un tomēr es pacentīšos,- Harijs pārliecināti paziņoja.-Un...
Zēns pēkšņi apklusa. No kāpnēm uz uz koridora sienām krita ļaunu vēstoša ēna, bija dzirdami pavisam klusi soļi. Harijs pat nedomādams par to, kas tur varētu nākt, iegrūda Ronam un Hermionei Paslēpni, un nošņācās:
-Ātrāk velciet virsū!
-Mēs nesavietosimies divatā,- Hermione sāka krist panikā.
Priekš meitenes tābija gatavā elle viņa tik atbildīga amatā un viņu varētu pieķert...Kāds negods! Hermiones nedaudz psihiski nelīdzsvarotās smadzenes uzreiz uzbūra ainu kā labākajai skolniecei atņem nozīmīti...Murgs.
Rons izrādījās daudz aukstasinīgāks un apķērīgāks. Viņš iegrūda Hermioni stūrī un Pacēla priekšā mantiju. Harijs ļoti labi saprata, ka ilgi viņi tā nenostāvēs.-Rons nogurs turēt paceltas rokas,- un tāpēc atlika gaidīt "Nakts inspektoru", ar cerību, ka izdosies viņu aizvest kaut kur tālāk no šīs vietas. |
|
|
