|
Sep. 10th, 2005|04:00 pm |
Visi pārsteigti sāka uz viņu lūkoties, bet zēns to vairs neredzēja. viņš kūsādams no niknuma, ātrā solī devās uz direktora kabineta pusi. Pie Gorgūlijas statujas, kura apsargāja ieeju Dumidora kabinetā, Harijs apstājās, atspiedās pret sienu un sāka gaidīt.Viņam bija pilnīgi vienalga. viņš bija gatavs gaidīt kādu pasniedzēju, kaut vai visu nakti. Zēns bija izlēmis parunāt ar direktoru, lai ko tas viņam maksātu. Viņam bija nospļauties par to cik daudz torņa punktu par to atņems. Harijs izlēma, ka piekals sevi ar burvestības palīdzību pie šīs statujas, ja viņu mēģinās aizgādāt prom izmantojot spēku.
Harijs nogaidīja diezgan ilgi. Neviens pasniedzējs nesteidzās pie direktora ar svarīgiem jaunumiem. Zēns katru sekundi lamājās, skatījās uz pulksteni un domāja, ka vēl kādas desmit- piecpadsmit minūtes un būs jau par vēlu.Tas ir Dumidors noliksies gulēt. Harija dusmas jau bija apdzisušas, bet savu lēmumu viņš nebija mainījis. Tikmēr kamēr viņš stāvēja un gaidīja, viņam bija iespēja visu pārdomāt. Iznākums izskatījās ideāls. Ideāls priekš skolas.Priekš Harija, tas nozīmēja vientulību. Viņš par visiem simts procentiem bija pārliecināts, ka Slīdeņi viņu nepieņems ar atplestām rokām, bet Grifidorieši sāks ienīst.
Bet zēns tomēr bija izlēmis to darīt. Viņa lēmumu ļoti ietekmēja Siriusa nāve - harijs ar skumjām un sāpēm domāja par to, ka krustēvs gribēja, lai skolā un visā maģiskajā pasaulē nebūtu pretrunas starp sabiedrotajiem. Zēns izlēma kaut vai daļēji palīdzēt izpildīt Siriusa vēlēšanos.Tas bija viss ko viņš varēja...
Harijs nostāvēja vēl dažas minūtes un beidzot viņam paveicās, paveicās pat vairāk nekā viņš varēja cerēt. No stūra klusu un viegli izpeldēja gandrīz Bezgalvainais Niks- Grifidora spoks. Viņš lēnām lidoja pa koridoru salicis rokas sev uz muguras. Blakus Harijam Niks apstājās. |
|