|
Sep. 13th, 2005|11:59 pm |
3. nodaļa
Pirmās pāris dienas pagāja vienkārši briesmīgi. Harijs ar grūtībām aprada ar jauno iekārtu. Slīdeņa koptelpā nebija logu un arī nekā cita, kas spētu atgādināt par gaismu, prieku...Zēns atradās dziļā depresijā. Gandrīz nepārtraukti sāpēja galva., viss kas patrāpījās acīs, nomāca un kaitināja, pēc cietās slīdeņa gultas sāpēja kauli. Harijs uz laiku pat aizmirsa par to, ka viņam ir jāsamierina fakultātes. Viņam rādījās murgi. Pārsvarā Voldemorts, Nāvēži, vecāku nāve, Sedriks, Sirius...Zem acīm zēnam parādījās tumši loki, saules trūkuma dēļ sejas āda kļuva bāla. Stundu laikā brīžiem viņš pats nemanīja kā uz lapu malām rakstīja aptuveni šādus tekstus: "Esmu noguris...nevaru...ātrāk nāve..." Par hariju ņirgājās ne tikai Grifidorieši un Slīdeņi, bet arī Kraukļnagi un Elšpūši nelaida garām izdevību pateikt zēnam kaut ko nepatīkamu.
Pat pirmkursnieki bieži vien mēdza viņam aizlikt priekšā kāju, lai zēns pakluptu.
Harijs mcījās arī dēļ tā, ka nekādi nevarēja parunāt ar Ronu. Grifidorietis vienkārši nepievērsa zēnam uzmanību, bet, ja skatieniem tomēr sanāca krustoties, tad uzreiz novērsa savējo. Harijs dusmojās, ka nevar Ronam visu izskaidrot, padalīties ar to cik slikti jūtas un pateikt, ka pats nav nekādā sajūsmā no tā visa...Tomēr nekādi nevarēja viņu satikt, ne stundās, ne lielajā zālē. |
|