|
Sep. 23rd, 2005|01:54 pm |
-"Ja mūsu draudzība piecu gadu garumā, jums līdz šim brīdim kaut ko nozīmēja, atnāciet šodien naktī pie Goda zāles. Nāciet ne ātrāk par pusnakti. Gaidīšu.
Harijs."
Tieši pusnaktī zēns nervozi staigāja gar Goda zāles durvīm. Padusē iespiestu viņš turēja paslēpni, kurš kādreiz bija piederējis viņa tēvam. tas bija paķerts līdzi, gadījumam, ja Filčam ar viņa Norisas kundzi ienāktu prātā atnākt arī līdz Goda zālei.Visā visumā iespējamais sods hariju neuztrauca, un ja Slīdenim noņems kādis četrdesmit- piecdesmit punktus, tad tas vispār būs ideāli. Neskatoties uz to, ka nu jau oficiāli divas nedēļas zēns dzīvoja kā slīdenis, patriotismu, pret savu pašreizējo torni zēns neizjuta.Baidījās viņš tikai dēļ tā, ka Ronu un Hermioni varētu noķert, vai arī, ka tie neatnāks paši tā gribēdami.Un tomēr drīz vien tumsā iezīmējās divas figūras. Tuvojoties figūras pārvērtās, par abiem gaidītajiem grifidora studentiem. Rons un Herione apstājās netālu no Harija. Kādu brīdi neviens no viņiem neteica neviena vārda.
-Ko tu gribēji, slīdeni?- Pēkšņi ar Malfoja cienīgu nicinājumu noprasīja Rons.
-Nesauc mani tā,- Hariju šī iesauka aizskāra.- Es gribu jums paskaidrt daudz ko tādu, ko jūs nesaprotat...
-Es visu brīnišķīgi saprotu,- zēna bijušais draugs turpināja vārīties.- Tu esi kļuvis pārāk aigstprātīgs. Grifidors priekš tevis vairs nav nekas! Jūs ar Malfoju esat sagājušies kopā! Jūs tagad esat labs pārītis!- Slavenais Poters un Bagātais Malfojs! Burvīgi! Vienkārši satriecoši! bet kāds gan tam ir sakars ar mums?! Nožēlojamajiem Grifidoriešiem?!
-Ron paklausies...
-Nē, slīdeni, mums vairs nevar būt kopīgas tēmas....ja tas ir viss, tad...
-Ron,- šoreiz jau runāja Hermione.- Uzklausīsim viņu.
Rons neatbalstoši palūkojās uz meiteni, bet iebilst nesāka un sakrustojis rokas uz krūtiem sagatavojās klausīties:
-Nu?
kaut gan harijs bija gaidījis kaut ko līdzīgu, tomēr viņu satrieca drauga uzvedība...un tomēr viņš tā pat kā senos laikos atklāja draugiem dvēseli. Harijs viņiem abiem izstāstīja pilnīgi visu sākot ar to sarunu, kura bija ar Hermioni un beidzot ar viņu šīs dienas tikšanos. Rona sejas izteiksme vairākas reizes mainījās, un tomēr viņš klusēja. Kad Harijs pabeidza savu stāstījumu, diezgan ilgu laiku valdīja saspringts klusums.
-harij...-beidzot priekšā iznāca Hermione.-Es uzskatu, ka tu rīkojies pareizi...Lai gan muļķīgi...Visu varēja izdarīt savādāk...Pārdomāt, izrunāt...Bet...Bet tu...pieņēmi, lai gan ne ļoti labu, bet...cēlsirdīgu lēmumu...
Rons pēkšni aizgriezās no harija un Hermiones. Viņš lgi stāvja pagriezies pret viņiem ar muguru un klusēja. Harijs beidzot izlēma viņam kaut ko pateikt.
-Ron...-Zēns centīgi mēģināja atrast pareizos vārdus.- Es saprotu, ka rīkojos...nē...izdarīju visu pārāk strauji...Es saprotu, ka man vajadzēja jums visu pateikt, neviss lūk tā vienkārši norauties...Bet es nezināju ko vēl varēju izdarīt...Tici, Ron, es neesmu mainījies...Pat ja tagad es mācos citā tornī, es neesmu mainījies. Un ar Malfoju es neesmu sadziedājies...Viņš mani tā pat kā agrāk ienīst...Un Strups arī...Ron... |
|