| |
[Sep. 11th, 2005|04:27 pm] |
2. Nodaļa
Zēns atbīdīja malā gleznu un ierāpās iekšā. Galva sāpēja vēl vairāk no drūmajām domām un neierastās misijas. Harijs bija gatavs cīnīties ar Voldemortu, vai viņa sekotājiem, bet panākt mieru starp fakultātēm...
Viesistabā atskaitot Hermioni neviena cita nebija. Viņa sēdēja krēslā pie dziestoša kamīna. Izdzirdējusi soļus Stāraste paggriezās un norāpusies no krēsla ātri pienāca klāt pie Harija.
-Tu tak nenopietni...?- Trīcošā balsī pajautāja Hermione.- Lūdzu saki, ka tu vienkārši pajokoji...Es saprotu, man nebija taisnība...Bet tāpēc jau nevajag uzreiz iet pie direktora...Harij, nu pasaki kaut ko! Rons sakliedza uz mani...Viņš teica, ka tev esot taisnība, ka es jau visiem esmu noriebusies...Teica, ka ja kaut kas tāds turpināsies, tad viņš aiziešot līdz ar tevi...Bet harij, tu tak neaizej. tiesa?
-Nē, Hermione,- Harijs cieti atbildēja.- Es aizeju. Un aizeju pilnīgi nopietni.
Nesagaidījis kamēr stāraste atgūs runas spējas zēns uzkāpa augšā uz zēnu guļamistabu. Visi, jau gulēja un nevienam pat prātā nevarēja ienākt kas tikko bija noticis Dumidora kabinetā.
Harijs palūkojās uz Ronu, kurš mierīgi gulēja blakus gultā, smagi nopūtās, palīda zem segas un pacntās aizmigt. Tomēr aizmigt viņam izdevās tikai pēc krietna brīža. Zēnam neļāva gulēt doma, ka šī ir viņa pēdējā nakts Grifidora guļamistabā...
Nākamajā rītā Harijs pamodās ļoti agri. Viņš vienkārši atvēra acis un vairs negribēja tās aizvērt. dažas minūtes nogulējis nekustīgi, zēns palūkojās pulkstenī, kurš atradās uz naktsgaldiņa. Viņi rādīja pusē seši. Harijs dziļi ievilka elpu, piecēlās un apģērbies nokāpa lejā. Tur iekārtojies savā mīļākajā stūra krēslā viņš nosēdēja aptuveni pusstundu. Viņš nenožēloja savu izgājienu, nedomāja par to ko darīs tālāk...Harijs vienkārši nekustīgi sēdēja un lūkojās jau sen nodzisušajā kamīnā. |
|
|
