| |
[Sep. 11th, 2005|04:04 pm] |
-A-a...- direktors novērsa skatienu un piecēlies no galda piegāja pie loga.- Jā šī tēma mani pēdējā laikā ļoti uztrauc...Viss ir izgājis no kontroles.
-Par to es arī vēlos parunāt profesor...Es padomāju, ka visas šīs nekārtības ir aizgājušas par tālu...Ja jau starp skolniekiem ir sākušās cīņas, tad ko lai gaida no ministrijas un citiem pieaugušiem burvjiem?
-tev ir taisnība Harij,- Dumidors smagi nopūtās.- Skolā sāk iestāties pagrimums...Profesori vairs nespēj neko kontrolēt...Mums ir nepieciešams brīnums...
-un tas viss ir tikai tāpēc, ka Slīdenis un Grifidors ne pārāk mīl viens otru.-Klusu iebilda zēns.- fakultātes pastāvīgi naidojas...Gaiteņos notiek sadursmes...Es redzēju kā slīdeņi sita kādu Grifidora otrkursnieku...Pat bez burvestībām, vienkārši ar rokām un kājām. Tas ir zemiski pat priekš vientiešu skolas...Par nelaimi Grifidors arī nav tāds kāds bija Godrika Grifidora laikā....
-Jā, harij, viss ir izmainījies un ne uz labo pusi...Bet mēs nedadz novērsāmies. Tu vēlējies kaut ko piedāvāt?- Debeszilajās direktora acīs pavīdēja cerības stariņš. -Es ar prieku tevi uzklausīšu.
-Jā, profesor Dumidor,- Zēns saņēma drosmi, tas ko viņam stāvēja priekšā pateikt nebija nemaz tik vienkārši pasakāms.- Man ir viena ideja...viņa gan ir diezgan dīvaina, bet...Pārceliet mani uz Slīdeni.
Direktors pagriezās un izbrīnīti palūkojās uz Hariju.
-Atvaino?
-Direktora kungs, es gribu, lai jūs mani pārceltu uz Slīdeni,- Harijs atkārtoja.- Es padomāju, ka ja nonāktu tur, tad man kaut kādā veidā izdotos pārliecināt abu fakultāšu studentus, ka nav nepieciešamības nīst vieniem otrus. Es padomāju, ka varbūt varētu kaut kā saistīt Slīdeni un Grifidoru...
Zēns apklusa un palūkojās uz direktoru. Izskatījās, ka Dumidors nebija gaidījis neko tamlīdzīgu.Viņš klusējot pārdomāja Harija vārdus, bet pēc tam pasmaidīja un bilda:
-Tu man ļoti atgādini vienu cilvēku...
-Kadu?
-Severusu. Domāju, ka priekš tevis nav vairs noslēpums kādu lomu viņš spēlē Fēniksa ordenī...Tad lūk viņš arī reiz atnāca pie manis un piedāvāja savus pakalpojumus. Bet kas attiecas uz tevi...Tas nebūs viegi...es pat teiktu, ka tas ir neiespējami. Es nevaru izmainīt Šķirmices lēmumu...Es neesmu visspēcīgs.
-Tas lēmums nebija Šķirmices lēmums,- zēns atcerējās savu pirmo gadu, kad viņš palūdza micei nenosūtīt viņu uz Slīdeni, bet tagad pats raujas turp nokļūt.-Tas bija mans lēmums.
-Jā, jā,- atskanēja no plaukta puses.- Tieši tā. Es uzreiz sapratu, ka viņa sirds būs Grifidorā, bet domas Slīdenī. Viņam vajag izlabot pašu lielāko Vareno kļūdu- izbeigt karu starp Grifidoru un Slīdeni.
Šķirmice nedaudz paklusēja un piebilda.
-Es varu apstiprināt, ka kļūdījos, toreiz, kad iešķiroju viņu.
Dumidors ilgi skatījās uz mici un pēc tam nopūties teica:
-Nu ko, Harij...Iespējams, ka tavs lēmums ir pareizs...Es ceru, ka tas palīdzēs skolai...Vari doties atpūsties, es visu nokārtošu...Ar labu nakti.
-Uz redzēšanos profesor Dumidor,- Harijs izgāja no kabineta un sāka vilkties atpakaļ uz Grifidora koptelpu. |
|
|
