bet tā par to shorting vēl, ja?

šortošana as a trading technique ir tāds bišk discombobulating koncepts. un, kā jau te cibās citi jūzeri teica, tas diskleimeris "spekulēt drīkst tikai ar naudu, ko var atļauties zaudēt" ir ar asinīm sienā ieskrāpēts, vane. tas nav joks. un tas pat nav smieklīgi.
bet es, ļ personīgi, atrodu, ka šortošanā viena no The Huiņām ir tāda, ka tu nevari paredzēt, cik daudz tur var pamanīties papist. jo te tu vari papist ne tikai savu jau ieguldīto naudu šajā spekulācijā (in the worst meaning of the word), bet īstenībā tu vari ļ, ļ efektīvi papist trīsreiz vairāk un vēl. saproti, tur atliek tikai izlemt paskatīties filmu, velti pāris stundas patīkamai izklaidei, tad nočeko savus accounts. un pēkšņi tavā trading portfolio ir tāds robs, ka ne tikai papisās viss ieguldītais, bet nāksies te vilkt ārā ne tikai pārtikas budžetu, bet arī no zemgultas zeķes, lai nosegtu šito ahtungu. jo, kā smejies, tas tavs palienētais stock, ko tu tur viss apm šorto, tas būs jāatdod tā īstajam īpašniekam.

bet tas viss ir uz pašu šortotāju sirdsapziņas, kas vispār laikam sanāk oxymoron. in any case, man nav žēl šito te šortošanas zaudējumu. day traders tur paši vainīgi. bet kas mani mulsina visā šajā hajā? cilvēki, kuri genuinely pajautā: "How is this [shorting] even legal?"

jo īpaši mani mulsina, kad to pajautā mani kolēģi (we work in fintech). rodas tāda... jocīga(?) doma par to, cik ērti laikam tādiem tech people burbuļos. viņi saņem pietiekami naudas, lai būtu ērta ikdiena, bet ne tik daudz, lai spētu riskēt darīt day trading. līdz ar to, viņu burbuļos visi ir tādi decent, nice, pleasant hūmans, kuriem nekad nav bijis tik daudz naudas, lai izvilktu gaismā viņu iekšējo naudasrausēju, kuram nekad nevar būt gana. viņi dāvina viens otram overpriced priekšmetus uz jubilejām un brauc ceļojumos (nu, pirms pandēmijas brauca), viņi palīdz vecākām kundzītēm uznest somas pa trepēm, un tic, ka kādreiz sanāks iekrāt tai mājas pirmajai iemaksai. tiešām jauki ļaudis. dažu joki pat ir smieklīgi. jauki un patīkami ļaudis, kuri strādā fintech un kaut kādā jocīgā veidā bija papisuši, ka kapitālisma liela un svarīga daļa ir legalised un somewhat regulated, but still just cons?

es saprotu, ka pensijas kā finanšu nozare, īpaši defined benefit pensijas nav tas trauksmainākais un viesuļvētrānākais finanšu lauciņš. pat par spīti tam, ka uzņēmumi reizēm bankrotē, jo drusku sapisās meistarībā un visos uzņēmuma kontos kopā pēkšņi nepietiek tur izmaksāt ļaudīm pensijas tagad un nākotnē. bet tas notiek salīdzinoši reti. retāk nekā ķinī, vismaz pēdējo 10 (? nu vai kad credit crunch kakbe beidzās) gadu laikā. es saprotu, ka pensiju fonda uzkrājumi un ieguldījumi visi tiešām ir diez gan long term un as low risk as possible. jā, this is what we do - mēs palīdzam uzņēmumiem dīlot ar riskiem sakarā ar naudu, kas atlikta pensiju izmaksām. un, kāpēc lai kāds pensiju tech darbinieks vispār apzinātos, ka tur ārā eksistē arī citi ieguldījumu veidi. pensiju riska menedžmentā jau tāda lieta kā ieguldījums real estate ir galvu reibinošs borderline insanity.

un es spēju tikai skatīties uz to absolūto šoku cilvēkos par to, ka ārpus viņu komfortablā un mīlīgā burbuļa, izrādās, prikiņ!, ir samērā nepielūdzams kapitālisms, kurā pastāv šāda veida mahinācijas as legal trading techniques un tie bagātie cilvēki tiešām negribēja dalīties ar saviem profitiem.
tad es atceros savu pirmo darbu in fintech, kas bija in a spread betting company, un man drusku skauž manu kolēģu burbuļus. es arī gribētu nezināt, ka "no, we're never going to make profit unless the market is volatile enough" un apzināties, ka šis teikums attiecas uz manu aldziņu, aldziņas potenciālo pielikumu, bonusu un vispār darbavietas esamību kā tādu.