Bohdíkov reģionā sanāk iet cauri vēl vienam miestam. joprojām pa ielu. vāgeni, zāles pļāvēji, motorzāģēšana un... tā jobana šausma skaļruņos. pie vienas mājas, kaut kur vienā nomalē gan neskanēja. noņirdzāmies, ka gan jau speciāli nolauza antenu or whatever. bet nu, neko. ciešam un ejam. domājam par to, vai viņiem katru dienu, vai šodien kāds īpašs festivāls, vai kas te vispār notiek. pie vienas citas mājas toties labo tos skaņas izdevējdevaisus. eh.

bet kaut kad jau dod iet ārā no tās skaņu pasaules. kaut kur fonā sāk rūcināties pērkons. VZ viss cerīgi, ka moš dos to lietu. es atgādinu, ka no longer than 10 minutes. paliek mazliet mazāk prožektora debesīs, mākoņi un izskatās, ka līst tajos kalnos, kas mums apkārt. neko, ejam. ieejot miestā Ruda nad Moravou, sāk kaut kādas piles no debesīm piilēt. atgādinu vēlreiz par the deal. VZ nosaka vēl, ka vispār bija gribējis pagūt uzpīpēt, pirms līst. un lēnām sāk pilēt milzu lietus lāses.

līdz pēkšņi sāk nenormāli gāzt lietus. lietus lāses ir milzīgas un triecas pret nolādēto planētas virsmu. un vispār visu. lāses ir milzu un sāp, kad tek man virsū. drīz vien tā īsti neko nevar redzēt, jo ir aizlijušas acis. un nav jau arī nekā daudz, ko redzēt anyway, ir tikai slapjums. visaptverošs slapjums. vienbrīd drusku mazāk līst, nostājamies zem koka, lai telepurķi paskatītos, kur mums jāiet. man izdodas atlockot telepurķi. secinam, ka varam iet tupa pa to veloceļu 4 krietnu brīdi un ok.

ar veloceļu zīmēm ir mazliet strjomīgi, jo tas nav kā strīpiņas trasēm. veloceļš nedod to confirm sajūtu, ka ej pareizi. zīmes ir uzliktas tikai tad, ja ir jānogriežas no esošā ceļa. ja pierasts pie strīpiņām, šitā ir mazliet uh. īpaši, ka atkal sāk gāzt nenormāli un ir viegli papist ceļazīmes, jo acis nevar noturēt vaļā. slapjš nupat ir viss, viss, viss. kedās tiek nēsātas līdzi atsevišķas peļķes vispār. ziniet, kā ir ar tiem ūdens necaurlaicīgajiem apaviem? pie kaut kāda slapjuma arī tie padodas. un tad nelaiž ūdenī ārā, bļaķ, no tā apava. neko, ejam ar savām līdzņemamajām peļķēm, cenšamies kaut kā nebūt redzēt ceļu. lietus ir pārāk skaļš, lai sarunātos.

pie viena krustojuma tomēr pazūd ticība, ka ejam pareizi. piestājam zem kaut kāda krūma, bet ne man, ne VZ neizdodas atlockot telepurķus. I mean, fingerprint tur viss zaudēts, nav vērts. un uz ekrāna notiek nepārtraukta diskotēka. VZ reports ir tāds, ka spiežu ciparu, telepurķis tad pats saspiež citus nepareizos un pats paziņo, ka nepareizi! mans reports: nospiežu ciparu, telepurķis to uzreiz delete, spiežu vēlreiz, telepurķis delete, saspiež pats savus un arī viss tāds lepni paziņo, ka nepareizi. nuinah. es savu ielieku somas sausākajā kabatā, lai nomierinās tur. mirkli padomājuši nolēmām, ka labāk turēties uz ielas. ja arī veloceļš bija kaut kur nogriezies, iela ir sekjūrāk.

gāziens ir mazliet vieglāks un kaut kā izdodas pa lielam acis vismaz daļēji turēt vaļā. troksnis ir milzu un visas ielas ir peļķes un upes. nav vērts mēģināt no kaut kā izvairīties. pārejam pāri upei (7). ieraugam sliedes un tur esošo miniatūro vlak stacijas nojumi. tiek ierosināts uz brīdi tur piestāt, lai tomēr mēģinātu telepurķos paskatīt. nojumā, protams, ir visādi ļauži. es pieņemu, ka visi gaidīja vlak, ja kas. nu, vai pasaules galu, whichever comes first. VZ izvelk savu telepurķi, atlocko, urā! telepurķis gan viss činkst un met errorus, ka kaut kas ar usb device nogājis greizi. **nopūšas** ok, risinās to vēlāk. paskatamies kartēs. VZ ir ohujā, ka mēs tiešām kaut kā pareizi aizgājuši. secinam, ka jāturpina iet pa veloceļu 4. un nopētam aptuveno virzienu, lai vieglāk pašiem. neko. saskatamies un ejam tālāk. es iedomājos to nenormālo ohuju tiem pārējiem cilvēkiem nojumē.

līst salīdzinoši mazāk. nu, pret šo brīdi var teikt, ka līst nevis sāpīgi gāž. un visi tādi iežļurkstam miestā Bartoňov.