ballīte visa sarosījās sestdien iet iet. vienīgais, ka man bija jāstrādā. iekāpu tramvajā, izvilku laptopu, strādāju, iekāpu busā, strādāju, gāju pāri ielai ar laptopu rokā un strādāju, tramvajā strādāju, skrēju uz vlak un vlakā strādāju. otrā vlak kaut kā savācu visu puslīdz un iebāzu laptopu somā. pacēlu galvu, izkāpu un.. atradu sevi jobanā Morāvijā. Lukavice na Moravě, ja gribam būt precīzi. neko, tā notiek, ies uz Šumperk, kas atliek.

sākumā nebija pa trasēm, bet vienkārši visādiem ceļiem, veloceļiem un tādām mistiskām takām. satikām čūsku, kura ļoti steidzās kaut kur. satikām trusi, kurš arī bija aizņemts ar savām svarīgajām darīšanām. nav karsts, nav auksts, ir ok. ejam. ik pa brīdim kaut kādi jēzuliņi un tā. VZ nolēma sākt tos skaitīt.

kaķ: es jau biju aizmirsusi, ka Morāvijā pavements are not a thing.
aizgājām līdz kādam miestam, a tur trotuārs!
VZ: skaties, trotuārs!
kaķ: uhti!
VZ: jā.
kaķ: unless nav uhti.
VZ: tā ir dīvainākā dilemma, kas pēdējā laikā bijusi.
bet tad pārgājām uz sarunu, ka pilsētas galvenais trotuārs un gan jau, ka cilvēki tur iet pastaigā svētku dienās, on anniversaries un tā. bet nu neko, ejam.

kaut kādā citā miestā beidzot sākas iešana pa trasēm, norm. ejam. īsi pirms Brničko satikām dahuja govis un aitas. ejot tālāk arvien labāk bija redzams tas kalns, kurā pagājušoreiz uzdzina.
VZ: es atceros to pamesto mā tur kalnā.
kaķ: jā, tur bija miskaste!
atviegloti secinājām, ka tiešām nav tur vēlreiz jākāpj augšā, bet var lepni nogriezties uz otru pusi un lēnām un ilgi uziet citā kalnā, lai uzreiz no tā noietu nost. aizgājām kaut kādā dīvainā mežā. ar visdīvaināko skatuvi ever. nosmējāmies arī tur.

vēl kaut kur pa ceļam tika secināts, līdz ko VZ izlēma skatiīt jēzuliņus, tā viņi tupa visi beidzās. neko. netālu no Šumperkas jau uzradās vēl viens, kuram bija krustā saspraustas puķes.
kaķ: es ceru, ka those flowers are as fake as the whole premise of the religion.

Šumperkā toties atradām, ka viņiem ir pašiem savs Č. noņirdzāmies visādi ejot pa. bija grūti atrast, kur apēst ēdienu, bet nu kaut kā visi savācās. viesnīca atradās. aizgājām uz barčiku Dakota, bet nu, tur dod vietējo pivci, kas nav pats kļovākais. tur es vēl mazliet pastrādāju. bet atkal mani dīdīja nemieri atrast to barčiku, kur mēs la jestrojāmies pagājušoreiz. browsēju gūgles kartes, VZ arī kaut kādā brīdī pieslēdzās, arī sāka. es beigās atradu ta! Dublin bar, tak, nu! orgkomiteja savācās, sagrupējās, aizgāja uz Dublin bar. tur, protams, ka bija skaļi cilvēki āra barčikā, tāpēc gājām sēdēt iekšā. bija vispār jestri un nosmējāmies visādi. tiešām kvalitatīvs barčiks. un bārazaja, kad viņai tika paskaidrots, ka nevajag prasīt, vajag tik liet nākamo, kad šitas iet uz galu, paklausīgi tā darīja. kad nonāca līdz skumjajam rēķina brīdim, izrādās, ka neņem kartes. viena no bārazajām izsauca globāla apmēra sajūsmu barčikā, kad zīmēja uz papīra lapiņas, kā VZ aiziet uz bankomātu. VZ atgriezās un teica, ka solītos beņķīšus neesot redzējis, bet pie cash esot ticis un tad jau visi apm.

Šumperkas viesnīca, kas Grands, ir lēta, samērā vienkārša, mazliet dīvaina, bet nekas really worth mentioning.

nākamajā rītā orgkomiteja ar mokām pieceļas, pagrozās, savācas un iet čekoties ārā. izejot ārā lēnā garā aizdodas uz Red Rat iestādi. tas kakbe ir mex restorāns, vane, bet tur ir lielisks pagalms un fantastiski absurds viss. zvēriņi toties izvilkti brīvībā, bet abjūzoti by kinderi. vājprātīgi gards ēdiens un čill. pačillojām tā un šitā. tējas, kafijas, mex limonādes, silti, saulaini, čill, smieklīgi. mazliet pabakstīju darbus, bet vispār viss tāds totāli patīkams un svētdiena uz terases. rodas domas par brokastu uzēšanu, tā kaut kā.

un tad atnāca ziņa no Hurricane Luckas.