Sēdēju dienās te pie komputatora darbos, darba čatā kaut kāds klusums drusku bija iestājies, nevienam neko nevajag, nekas nenotiek, neviens netrollē. Tā casually nonācu pie domas par...

Sēdi tu viss tāds darbos savā mājas ofisā, ņemies, vane, viss besī un nemaz nezini, ka tur darbu otrā galā visi nomiruši un nevienam no tevis vairs nekad neko nevajadzēs. Varētu būt drusku žēl tā wasted time and effort uz apdarītajiem darbiem, kurus mierīgi būtu varējuši nedarīt.

Bet nu, tad kaut kas tur sakaros uzradās un gribēja atkal kaut ko tur, nelaimīte bija. Ballītes orgkomiteja nopūtās un atsāka darbus.

Un tādā dienā kā šodien, kad ir perfektais laikapstāklis sēdēt ārā un dzert vīntonikus, tas tiešām kaut kā drusku nepatīk. Gājām no bodes atpakaļ un aktīvi skumām par to, ka attālinamies no restaurace Kamera.

Nekas. Vakarā taču atkal kāpsim kalnā pie Rollija un gan jau līs.