Kamēr te pa lidmašīnu slaistos, varētu cibā ierakstīt par pēdējām dienām. Neatceros, ko tur pēdējo rakstīju, bet labāk par sestdienu vispirms.

Karoč kaut ko tur nīgrojāmies no rīta tādi. Nogurums, miegs, kas tas viss. Tad atcerējāmies, ka EtF solījās kakbe ar tām brokastīm. Viņa gan lietoja vārdu brančs, bet es tā vārda bīstos, jo tad vienmēr snieg. Bet sestdien dīvainā kārtā nesniga. EtF tur kaut ko nananā vēlāk, tad nu aizgājām ar VZ iet. Nu, tādā virzienā uz centriem vai kas nu tur civilizācijā izgudrots. Gājām ielejā, tur visi bija atnākuši paēst, jo nu, pie dabas un cilvēku nav (laikam pirmoreiz, nē otroreiz redzēju tik pilnu ieleju). Tad kaut kāda viena sieviete ar visādi noteipotu kāju nemācēja satiksmi. Vairākiem veļikotājiem bija strauji jābremzē tā, ka jālec nost no veļika, jo viņa tur tupa ignorēja faktu, ka eksistē citi cilvēki. Pat es esmu more aware of my surroundings. Bet nu ko. Silti, saule gandrīz reibina, brīžiem pat karsti paliek. Ejam. Pārgājām arī pāri elles tiltam, jo negribējās ar laivu vizināties. Tur bija veļikotāji, kurus mēs apdzinām vismaz divreiz. Neko. Ejam. Pie baseina parādījās sajūta, ka tad nekad nebeigsies. Mēs vienkārši for the rest of eternity iesim pa šo ielu. Un Vyšehradu arī krietnu brīdi neredzējām, tur laikam pasaules gals, vai vienkārši melnais caurums. Melnais caurums ar tik sliktu gravitāciju, ka mums tur pašiem jāiet. Nu, vai arī iela īstenībā ir treadmill. Bet viss jau beidzās laimīgi, nokļuvām barčikā ar āra vietām, nekavējoties piesēdām ēnā un nopriecājāmies par vīntonikiem. Tur gan tie aptekšņi tādi drusku... nu. Radās sajūta, ka ar kaut ko citu aizņemti dzīvē. Jo vispirms abi vairākreiz mums prasīja, bet mēs teicām, ka tomēr sagaidīsim EtF pirms ēdiena. Un tad, kad atnāca EtF, tad aptekšņi bija konkrēti jau apvainojušies un nenāca vispār klāt. Bet nu, eventually laikam vadība teica, ka tā nevar un viņiem tomēr mūs jāapteksnē. Un nu, jestrums bija konkrēti jestrs. Nosmējāmies vareni. Vispār ļoti lepojos. Uzkāpām arī Vyšehradā, ja kas. Un Burrito Loco pie baznīcas arī bija pareizais lēmums. Un tad jau piemājas barčiks. Tur jautājumi lieki.

Svētdien toties pamodos izteikti pārgurusi un saņurcīta. Viss bija traki grūti, mokoši un vispār sāpēja saulē piesvilusī āda. Un ko cibas festu orgkomiteja dara tad? Pirms brokastīm aiziet iet uz Radotín. Will be fun, they said. [spoiler alert!] Jūs neticēsiet, bija arī! Nu tur jāiet, nu tur. Cauri mežam uz Velka Chuchle un pa veloceliņu A1, garām mazmājiņai un tur spēj tik iet! Saule atkal silda un gandrīz nepūš. Ej un ej un tad ej vēl. Radotínā gan tika nolemts, ka vajag apsēsties uz als, jo nu, ir paiets. Piesēdām uz tieši vienu, tad aizgājām paēst salčiku pie baznīcas (tā mūsdienās dara - ēd pie baznīcas). Mirkli minstinājušies, jau minētā orgkomiteja saprata, ka vilcienam par agru, ies uz Černošici. Tur arī visādi bija. Bet nu, jāiet. Zili brīnumi pa ceļam, bet pārstāstīt jau to nevar. Nu lūk. Ejam un priecājamies, ka būsim Č, bet nebūs tajā jobanajā kalnā jākāpj. Un tad zvana Rollijs un saka, ka ahtungs un mums jāiet risināt ahtungu. A tad jākāpj tajā elles kalnā, kura pakājē vienmēr lietoju savu astmas inhalatoru, savādāk nekāda elpošana. Ir neliels nogurums, bet nu neko. Rollijam vajag. Uzkāpjam kalnā lēnām un ar mokām. Ahtungs atrisinās kaut kā pats no sevis tur. Lēnā garā nupat jau klibodama, bet nu jātiek lejā. Nebrauks tak ar busu, kas jums kaiš? Pa ceļam tiek saprasts, ka nupat jau vienkārši ies uz barčiku pie stacijas, jo gribas uz tualeti, nomazgāt vismaz rokas, aukstu alkoholisku dzērienu un apsēsties. Tik ļoti gribas apsēsties. Barčikā tiek secināts, ka Endo rāda 18 km pasākumu šodien. Orgkomiteja lepni iedzer.

Bet nu, jādodas kaķi samīļot.