nu, totāli nezinu kā to iesākt, bet nu sākšu ar to, ka solīja dīvainu laiku ārā, bet mēs vienalga saņēmāmies un izgājām uz ieleju. jo, ieleja. palielīšos, ka vispār laiks beigās bija ļoti labs un visas jakas bija jāvelk nost. un ļoti labi pastaigājām.

un tad jau gājām atpakaļ uz kaut kādu tramvaju un tur, ē, nu. garām brauca mocis. un pat nezinu kā to aprakstīt. jo teikt, ka viņš klausījās radio, būtu muļķīgi, jo kāreiz viņš diez vai dzirdēja. bet nu jā, dzeltens mocis, skanēja radio. dabiski, man kā moču nezinātājam, radās jautājumi par to, a caur ko viņš to radio atskaņoja? jo nav gadījies tā kā pieredzēt moci ar iebūvētu sound system. also, obviously rodas arī vienkāršais jautājums: Why?

bet nu, pēc ielejas bijām bārgājienā. par mediteriāņu picēriju nejūtos gatava stāstīt. bet nu, huh. ā, bārgājienā karoč. nu, totāli nav skaidrs, kāpēc visiem patīk, ka mēs bijām Orindžā, kur nedrīkst vienatnē dejot virtuvē, bet tikai MP patīk, ka mēs bijām arī Jiržikbārā, jo mums ļoti patika. Jiržiks, protams, pajautāja, kādu džinu es gribot un pats uzreiz izsaucās "barman! the strongest one in the bar!" nu un Tatru tēja, protams. tas bija punkts uz i, kad jau bija skaidrs, ka vakars iet uz galu, tad bija Tatru tēja.