šorīt pamodos un (skaļi) secināju, ka es negribu būt krievu grupa.

citās ziņās (mīļo dienasgrāmatiņ):

nu, kā lai pasaka. Wizz tiešām ir ļoti centīgi savā šitajā lidojumu kavēšanas principā. un ir diez gan skumji sēdēt kafūzī un skatīties, kā tai uzgaidāmajā zonā paliek arvien mazāk cilvēku. vienbrīd salikās, ka neviens cits vispār tovakar negrib lidot uz. bet izrādījās, ka grib gan. oh well.

bet ko nu par to. pasūdzēšos par sniegu. jo nu, jāsaka, ka es un mans organisms esam totāli atradinājušies no šitiem laikapstākļiem. kāpjot no lidmašīnas ārā gandrīz nokritu pa trepēm. jo slīd. un, kā mana māte pareizi piezīmēja, kad uzzināja, ka te snieg, man tak nav piemērota apģērba. piezīmēšu, ka apavu arī ne.

lūk. piektdien bijām centrā. drusku pastaigājām, bet tad, kad sāku nejust savus ceļus, tad nācās iet siltumā un patērēt karstvīnu. apsvēru domu apliet kājas ar karstvīnu, lai atkūst. bet nu. pēc tam nācās iet tur atpakaļ. un te jāsaka, ka, ē, Orindžā ir mājīgi un Jiržiks joprojām ir lieliski. parunājām arī par svarīgo (krēslu) un mazliet pat par Jēzu. viss kā pienākas. nosmējos. jo priecīgi. bet nu, vakar toties mācījāmies no kļūdām. ārā bijām maz. jo, fuck this weather. SpB glābj. lai gan, kad iegājām tur, tad tur bija, ē, tukšs. bet nekas, viss beidzās laimīgi. šodien gribas pankūkas.