šovakar biju uz Neilu Gaimanu. viņš runāja par savu jauno non fiction grāmatu. kā daļa no biļetes, man pienācās signed copy of the book.
(ja kas, beidzot sapratu, kāpēc man vajadzēja vislielākā izmēra portfeli.) grāmata ir tik liela, ka ar to var kādu nogalināt. un tajā tiešām ir autogrāfs. mans pirmais autogrāfs mūžā. un, ohoho, tas ir viens no manai sirdij kārotākajiem autogrāfiem (vismaz no šobrīd dzīviem cilvēkiem). apsveru domu iegādāties kindles versiju šai grāmatai, lai fizisko grāmatu varētu nolikt goda vietā un apbrīnot.

enīvei.

Neils uznāca ar jaunāko dēlu, lai pieteiktu savu support act, kura protams bija AFP ar tēvu (uz viņu koncertu iešu piektdien, ar Marlīni). un tad Neilu "intervēja", cik nu vispār Neilu var intervēt. viņš ir īsts story teller. viņa galvā ir miljons stāstu, atmiņu, epizožu, fiction, non fiction, nu, faktiski viņa galvā ir daudz, daudz vārdu un teikumu un viņš tos lieliski prot likt kopā. "You pick this thing from life, that thing from life and that and then you put them in the order" vai kaut kā tā bija atbilde uz publikas jautājumu par to, vai viņš steal from real life.

un ziniet ko?
man jālasa vairāk, vēl vairāk Neila grāmatu.

un vilcienā sāku lasīt. un ziniet ko? pirmie darbi esot tie vieglāk lasāmie. bet es jau jūtos aizkustināta līdz... un tur ir veseli divi darbi par Prachett, nojaušu, ka būs asaras. Neils pats teica, ka viņam audio book ierakstot esot uznākušas asaras. un man negribas iet gulēt, man gribas lasīt, lasīt un vēlreiz lasīt.

un paldies Amandai Fucking Palmerei, kuras grāmatas pārliecināta sāku lasīt Neilu, jo atcerējos, ka viņš šo to koprakstījis ar Pratchett. (better late than never.)